Vår tid er nå

12.2.15 13:22
šodien varēju piecelties, toties sastrīdējos ar Baņutu. Tā kā viņa nebija pierunājama uz to ka viņas zābakus mazgāšu vakarā nevis tagad, kopā ar saviem, tad ateicos pirkt jebkādu gardumu paceļam uz dārziņu. tā mēs stāvējām pieturā, Baņuta, kura neapstādamies kliedz mammu es gribu ēst un es drūmi raugoties pāri namu jumtiem. teicu, ja tas nebeigsies atdošu pirmajam cilvēkam, kurš apjautāsies, kāpēc viņa raud. garām gāja vecs vīrs, viens no tiem balto tēvu tipāžiem, kas pasaka īsto lietu īstajā brīdi tāpat vien ejot garām, uzjautājot pašai Baņutai, kāpēc raud, ka ieliks līdzi somā, tad iestājās miers un turpmāku domstarpību mūsu starpā nebija, izkāpjot no tramvaja vēl tomēr pārjautāja vai tiešām neko nenopirkšu, teicu ka šodien točna nē.
Tādas lūk spēka un teritoriju spēlītēs.
bet vispār manī ir ļoti daudz negācijas un ļoti maz mīlestības, bet vismaz kustēties cenšos.
gatavojos izcili pretīgam posmam līdz maija sākumam, bet tā kā nomirt uz pasūtījumu nevar (un arī ir bail) nāksies izturēt un ir jau visādas labas un interesantas lietas, tikai kādas nejaukas bioķīmijas dēļ tās nesagādā prieku.
var smaidīt mākslīgi.
5 raksta ir doma

12.2.15 13:50
mis_sarajevo
Nav foršs šitais februāris. Turos nenormāli, lai nepadotos, jo vienkārši nedrīkst. Nav laika padoties.

Bet turies - pavasaris tūlīt būs klāt, un viss būs forši atkal.
Atbildēt

12.2.15 14:16
usne
mjā, gandrīz kā mantra jāskaita: šis ir tikai šī brīža noskaņojums. noskaņojumi ir mainīgi un drīz būs pavisam cits, kurš arī šķitīs mūžīgs un nepārejoš, bet pāries tāpat kā vissi.
Atbildēt

12.2.15 18:24
begemots
jā, pilnīgi normālas spēles.
visgrūtāk, šķiet, tiem vecākiem, kuri pārāk ilgi piekāpjās.

what helps, is generally recognizing the child for the little animal he still mostly has in him. pēc personiskās pieredzdes man izskatās, ka līdz kādiem ~4-5iem vēl, šķiet, var būt pagrūti. pēc tam jau pamazām vieglāk.
Atbildēt