- brīniņfests bij' brīnumains
- 2.7.12 12:40
- īsumā bija tā:
http://www.youtube.com/watch?v=4kHl4FoK1Ys
par pagātnes rēgiem runājot:
brīnišķīgi par dzīvi izrunājāmies ar er gan teltī, gan jūras krastā.
satiku savu faforītu no orbītas un pirmais, ko man apjautājas bija: "dzirdēju, ka tev tagad bērniņš, malacis!"
otrās dienas koncerti paķēra visi, lai gan pilnīgi jumtu norāva lietuvieši, bet nomierināja gaujarts, tik skaistu uzstāšanos vispār redzēju jebkādai grupai pirmo reizi mūžā, kad klausītāji sapiedušies apkārt mūziķiem it kā bēgdami no lietus, it kā tas būtu tāds pašpietiekams meža pļavā peldošs plosts, kurš dodas kaut kur uz biminī.
neaizmirstami kā pie dakša androīdas atsaucās ļqaudis no malu malām slīdēdami uz dziesmu pār kalniņu kā no citas pasaules izsaukti spoki.
dziesma par saulīti un mēnestiņu ar.
mīlestība, harmonija, vasara un siena kaudzes, rīta saules pieliets mežs. - 9 rakstair doma
- 2.7.12 12:54
-
vai, cik jauki izklausās :)
- Atbildēt
- 2.7.12 12:56
-
ak! visu nemaz nevar uzrakstīt
- Atbildēt
- 2.7.12 13:14
-
+1
mēģinu, bet nesanāk - Atbildēt
- 2.7.12 13:15
-
par dažiem pagātnes rēgiem vispār aizmirsu, ka viņi ir pagātnes rēgi
- Atbildēt
- 2.7.12 14:22
-
precizēju: aizmirsi, ka viņi ir pagātnes vai ka viņi ir rēgi? :)
- Atbildēt
- 2.7.12 14:27
-
ka viņi ir rēgi :) un ka ir bijusi pagātne.
ja tā padomā, tad man vairs nav pagātnes rēgu. tāda laba sajūta. - Atbildēt
- 2.7.12 14:30
-
nu ko jūs visas uzēdušās uz tiem pagātnes rēgiem. man arī nav problēmu nejauši satikt jebkuru savu ex, ieskaitot Jāni, uz ielas, sasveicināties un patērzēt par neko; pavisam cita lieta ir braukt uz festivālu, ko rīko viņa labākais draugs (btw, tur bija ar privātiem ielūgumiem un es nebiju ielūgta), un kur pastāv daudz lielāka iespēja, ka viņš tur var atrasties un, iespējams, ar visu famīliju. jūs tiešām nekad, nekad neesat bijušas situācijā, kad nu, tomēr, negribas satikt to ex-u, la cik ļoti tas ir aiz muguras? bez tam, jums abām ar rasbi attiecību joma dzīvē tomēr ir sakārtota. man nav, un tas ir tikai normāli, ka tas mani satrauc, jo bioloģiskais pulkstenis tikšķ. un nav jauki smīkņāt par tiem, kam ir mazāk nekā tev pašam.
- Atbildēt
- 2.7.12 14:37
-
ak! apskauju tevi un dodu buču. tas pagātnes rēgu tusiņš ir aktuāls gandrīz katram, tik katrs to dīlē savādāk. bet katram tomēr pienāk brīdis, kad tie rēgi gaist un pārvēršas draugos.
tas biopulkstenis nevaig daudz klausīties, bet tai gaišajā ticībā, kas es domāju katrā mūsos ir gan.
savu mīlestību nevar nokavēt. - Atbildēt
- 2.7.12 14:51
-
paldies! nu tā jau ir, un man vispār līdz Jānim ar to nebija problēmu, tas, kas šitik ilgi - gandrīz 3 gadus jau es nevaru no tā pavisam tikt vaļā (lai gan terapija ir daudz palīdzējusi), mani pašu šokē. varbūt pie vainas tas, ka viņš sākumā negribēja/nespēja būt man vienkārši draugs, ko es viņam ļoti lūdzu, un pēc tam es iecirtos un nolēmu - nu, nevajag arī. man grūti atkāpties no tā, ko reiz esmu nolēmusi. un, protams, tas, ka viņš pēc manis tik ātri nodibināja ģimeni ar bērniem. tas nav viegli.
es jau neklausos :) bet prātā kaut kur tas vienalga ir. pie ticības mīlestībai atgūšanas es strādāju. - Atbildēt