Man šķiet, bet varbūt tikai šķiet, ka mīlestībā kā tāda vienkārši aug ģeometriskā progresijā. Neticu, ka ir iespējams pārstāt kādu mīlēt, bet var nākt klāt citi. Un tajā ir kaut kas skaists un varbūt tipiskai, dogmatiskai ( aaam... monogāmai ? ) domāšanai nesaprotams. Ja cilvēks var mīlēt vecākus, brāļus/māsas, pat nepazīstamus cilvēkus ( un tie ir daudzi cilvēki ), tad vajadzētu būt tā, ka beigās tu mīli tik daudzus cilvēkus, ka tas šķiet gluži nepieņemami. Bet tā viņa aug ģeometriskā progresijā. |