Esmu laikam noskaņojusies uz saprātu.
Un vari mani arī nesaprast, vari apsmiet, vari komentēt... un vari arī iedziļināties.
Esmu pagalam samulsusi jau kādu laiciņu, esmu diskomfortā.
Bet, jāsavācas būs. Un nevienam citam, kā man pašai tas interesē. Negribu nevienu un nekur mocīt, un negribu, lai kāds apzināti to dara ar mani.
Varbūt es arī neprotu uzticēties cilvēkiem uzreiz... neprotu izteikties par man svarīgām lietām. Tomēr attiecības veido divi cilvēki. Tas nenoņem tavu atbildību, ka tev problēmu tagad pāri visam, ka tu nezini ko ar sevi iesākt, ko darīt. Tāpat kā mati, kuri tavi, kuri aug... un nepārstāj to darīt tikai tāpēc, ka tev šobrīd negribas vai nav laika par tiem domāt, par kuriem tev jārūpējas neatkarīgi no garastāvokļa, arī jebkuras attiecības ir jāuztur.
Un es neesmu tava pašsaprotamā lieta, neesmu tavi vecāki... un ja vien tu pats neesi gatavs uzņemties saistības un atbildību... tad nevelc, lūdzu, to kaut kā, kaut kur. Esi mazliet lielāks...
Varbūt es kļūdos, un tomēr domāju, ka ir nepieciešams mazliet vairāk līdzdalības. Iespējams, pat, ka mēs katrs runājam un domājam, vēlamies citādāk. Bet izskatās, ka tev negribas neko domāt, runāt - salīdzināt. Jo vieglāk ir izvairīties, vieglāk ir bēgt, vieglāk ir kaut kā, kamēr var. Varbūt (un kaut tā būtu), ka man nav taisnība.
Bet man ir apnikuši kompromisi, man ir apnicis piekāpties, man ir apnicis būt iejūtīgam un pacietīgam, man ir apnicis būt kaut kur. Un visvairāk man ir apnicis, ka tas emocionāli sasaistīts ar manu ikdienu, un tu vari pat visskaistāko manu dienu sačakarēt vienā teikumā. Un tas man nav vajadzīgs, tik daudz sačakarētu dienu un tik maz papildinātu, piepildītu dienu. Es nevēlos, lai tu esi kaut kas cits, un nevēlos arī redzēt, iedziļināties un uzņemties līdzatbildību, par to kas notiek ar tevi. Stāvot blakus es to neprotu – aizvērt acis un izlikties.
Varbūt laiks ir izaugt, un ja es nespēju saņemt no tevis uzmanību un klātesamību, tad kad man tiešām to vajag, ja es nespēju saņemt no tevis elementāru palīdzību un ar lūgumiem griežoties pie tevis atduros pret aukstu egoisma sienu... tad kam tas viss. Kāpēc aizvien biežāk es sajūtos tāda, kuru var izmantot, kad viss cits ir apnicis, kad vajag salāpīt pašapziņu, kad atkal kaut kas trūkst un negribas nevienam citam prasīt. Es to tā sajūtu aizvien biežāk. Varbūt, ka tas tā izskatās tikai no manas puses. Bet tavu pusi es nezinu, dzirdu tikai aizbildinājumus, attaisnojumus, nevēlēšanos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.
Piedod, šoreiz atkal es negribu būt ielāps. Un, negribas lai ar mani spēlē televizora ieslēgšanas izslēgšanas spēli. Es esmu cilvēks un no jebkurām attiecībām sagaidu cilvēcisku cieņu, pieņemšanu. Tev tas ir jāredz, ka tu ar savu uzvedību un attieksmi pašreiz mani ne tikai necieni, bet pat pazemo. To nevar nesajust. Tas sāp. Kāpēc tu dari?
Man tas nebūs tik viegli, bet ja tu pats nespēsi gribēt kaut ko mainīt un darīt, es varēšu būt arī melna.
Labāk būt vienam vienatnē - nevis sajust vientulību divatā.
Ko man darīt?
Kādreiz - Mazs
P.S. šis šķiet ir vienīgais vieds, ka varu nozagt tavu uzmanību un laiku, un tikt vismaz ievērota, ja ne sadzirdēta. - nokaņojums:logjiskais
- pieskaņa:palodzesl ietus
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}