Lielāko daļu no tā, ko man patiesi vajadzētu zināt, es iemācījos bērnu dārzā. (Robert Fulghum)

Lielāko daļu no tā, ko man patiesi vajadzētu zināt par to, kā jādzīvo.
Ko darīt un kā būt.
Es iemācījos bērnu dārzā.
Dalies ar visu.
Spēlē godīgi.
Nesit citus.
Noliec lietas atpakaļ tur, no kuriens paņemi.
Savāc aiz sevis to, ko sagružoji.
Neņem lietas, kas nav tavējās.
Palūdz piedošanu, kad kādu sāpināji.
Pirms ēšanas nomazgā rokas.
Nolaid ūdeni.
Silti cepumi un auksts piens vienmēr garšo labi.
Dzīvo saskaņotu dzīvi.
Katru dienu mazliet mācies, mazliet domā, mazliet zīmē un glezno, mazliet dziedi un dejo,
un arī mazliet strādā un spēlējies.
Katru pēcpusdienu guli diendusu.
Kad ej ārā pasaulē, uzmanies no satiksmes, turi otra roku un turaties kopā.
Esi atvērts brīnumam. Atceries mazo sēkliņu plastmasas podiņā. saknes sniedzas dziļumā,
bet augs tiecas uz augšu -
neviens īsti nezna kādā veidā tas noteik un kāpēc, bet mums visiem tas patīk.
Zelta zivtiņas un kāmīši, un baltās pelītes un pat mazā sēkliņa plastmas podiņā -
visi mirst. Mēs arī.
Un tad atceries pirmo lielo vārdu, ko iemācījies: SKATIES. Viss ko vajadzētu zināt
ir kaut kur tepat līdzās. Gan Zelta Likums, gan mīlestība, gan sanitārija.
Gan ekoloģija, gan politka, gan saprātīga dzīve.
Padomā, cik daudz labāka būtu pasaule, ja mēs visi - visa pasaule - uzkostu cepumus ar pienu apmēram trijos pēcpusdienā u ntad, apsegušies ar segu.
apgultos, lai nosnaustos diendusu.
Vai arī, ja mūsu valdības, un citu valdību politika būtu nolikt lietas atpakaļ tur, kur tās tika paņemtas.
kā arī satīrīt aiz sevis to, kas sagružots.
Un joprojām tā ir patiesība - nav svarīgi, cik tev gadu, kad tu ej ārā pasaulē,
vislabāk turi otra roku un turieties kopā.