Ir tās sajūtas, kas varētu nākt kopā ar pērlēm.
Nogurušās. Laimes.

Domu un sajūtu drumstalas.
Kas iestrēgušas sapņos. Pavisam īstos.

Atkal ir tik daudz, ka bail nepaspēt pierakstīt.
Rūpala, ko gribētos nesamīt, nepazaudēt, neaizmirst.

Ir tā sajūta par manu spilvenu.
Un esmu savā zaļajā pludmalē.
Pie manām ziedošajām puķēm, nekad neejošu TV.

Pilnums.
vārdu juceklis... kas neliek mieru. Jāsecina – esmu sasodīti dzīvs.
Vajadzētu ar kādu izrunāt, bet neprotu atrast citreiz īstos cilvēkus, citreiz īstos vārdus, tad atkal laiku.. un visbiežāk drosmi. (jeb ticību – ka to vispār vajga)

Tāpēc runāju ar sevi. Un maldos savās diskusijās, argumentos viedokļos un pretrunās. Bet nē, ne jau bezcerīgi, ne jau bezpalīdzīgi, ne jau skumji... tā pa īstam
Meklējot atbildes. Atrodot. Smaidot.
Un jā, re, šodien, piemēram, mājupceļā un ar astoņām pavisam īstām.
Kas ir mašīnas bagāžniekā?
Domas par sajūtu – ka kaut ko vajadzētu – lielu vai cēlu, vai sirsnīgu vai vajadzīgu. Katrā ziņā kaut ko motivējošu. Jo ir, beidzot ir, pāri tam vienam. Un gribās atkal sarunās, cilvēkos, sajūtās, darbos, mērķos un procesos. Trūkst tikai dēļ kā.
Un tad domas par to – kur lai atrod. Dvīņu nemiers... varbūt atkal sākt no gala. Jo pieķeru sevi... negribas to, kāpēc tas, ko nozīmē viņi, kam gribas, lai palīdz u.c. pienākumu apziņas, naudas un preču un nepietiekamības apskauts es vienalga esmu.
Absolūti auniski stūrgalvīgs spītnieks.

Vēl domas par laiku. Ja man viņš būtu jānoraksturo.
– nē. Nevis bezformīga želeja - .
Tādi kā veci kapi pēcpusdienas saules pielieti. Ar lieliem kokiem, akmeņiem un klusiem cilvēkiem tajos. Neskaitāmiem taku krustojumiem, zaļiem dzīvžodziņiem un siltiem saules stariem. kā spēlējoties – zaļā dzīvība, siltajās saules noskaņās – kas spraucas cauri – lielajiem zariem, cilvēku domām un akmeņu stāstu patiesībai. Ar jasmīna smaržām, klusām nopūtām un smaidiem kabatās, labiem darbiem un vēju lapu čaboņā, grunsceliņu soļiem un pavisam īstām putnu balsīm. Pavisam caurspīdīgs. Pavisam mirklis. Tāda man vīzija par laiku.

Un vēl, pilns ar. Sajūtām, kas kā krustvārdu mīkla uz avīžu galdiņa, kas neatminēta, kas ilgi jau– jo nav azarta pieķerties, nav laika, nav vēlmes, trūkst zināšanu. Bet gaida – īstos vārdus, pareizās ciparu kombinācijas un atbildes. Par cilvēkiem, kas pazaudēti, kuriem zudusi ticība, pat cieņa. Kurus gribētos vainot, sist un nomelnot. Par kuriem kaunos, no kuriem izvairos, kurus labprātāk nezinātu. Un tomēr – kurus, kāda daļa no ķermeņu šūnām, aizstāv. Biežāk skaļi, reizēm domās. Bet tad tu satiec vienu no viņiem, kurš paskatījās, kurš atbildēja, kurš domāja, kuram bija attieksme un sajūtas. Kurš pievērsās sīkumiem, kurš interesējās, kurš sajuta , kurš iespējams – lika atkal noticēt, ka Cilvēks. Un tu jautā – vai ja notiek apstākļu sakritība, un cilvēks tic
Un grib, un sajūt un aizdomājas, un pamostas, un iedziļinās un patiešām cīnās – vai var viņš mainīties. NU saki – vai var cilvēks mainīties? Joprojām domāju par viņiem – pazaudētiem, aizvainojošiem, apkaunojošiem, sāpīgiem, maniem – tabu cilvēkiem.

Un tad vēl domāju par saitēm. Starp cilvēkiem, tradīcijām, vecumu... iedzimtām īpatnībām. Par putekļainiem ceļiem, spilgti zaļu zāli un noplukušām tapetēm. Par apņemšanos, par spītību, par naivumu. Par ticību, par četrpadsmit govīm, par mazdēlu liecībām. Par draudzību līdz laika galam. Par mašīnu, kas ripo septiņpadsmit gadus. Par rezerves detaļām. Par ceriņiem pagalmos. Par ticību. Par bērniem uz laipas. Par makšķeri. Par pieaugušiem cilvēku attiecību modeļiem. Par suni ar saplīsušu bumbu zobos. Par kolorādo vabolēm un garšīgu kotleti. Par ceļmalas sarunām. Par Vestienas kalnu. Par karu. Par naivumu. par ugunsdzēsājdarbu un mašīnu. Par līkumotiem ceļiem un nespēku kājās. Par nevarēšanu. Par naivumu. par īstu smaidu. Par četrpadsmit santīmiem un velosipēdu. Par apsūnojušu laiku. Par skumjām. Par viņiem. Par māku dzīvot ilgi, kopā. Par maniem visiem – kuri arī mani, kurus nezinu, neprotu zināt. Par īstu.

Un vēl domāju par to ko, labi, ka neredz. Ka ir lietas... kuras var tikai sajust, ne pagaršot, ne saost, ne izteikt. Kas, mainītos, ja to varētu redzēt? Par sajūtām uz lūpām – vardu kņudēšanu. Par cietsirdību. Pretstatu. Par lielību. Par gribēšanu. Par apņēmību. Par neatlaidību. Par citu sajūtām, priekiem, domām, dusmām, gribēšanu. Par manu pasauli un tavām robežām. Par piepildījumu. Par riskēšanu. Par atalgojumu. par būšanu tā – kā neredz. Par vārdu spēlēm. Domāšanu simbolos. Par nesaprašanos. Un par to matēriju – kur uzplaiksnīs pilnīgi vienādas domas.

Un vēl par saulrietu. Ainavām. Ezeru. Sastingušiem, baltiem pirkstiem. Mieru. Sarunām. Laiku. Vasarīgām smaržām. Gaismas staru spēlēm. Reiboni. Odu sīkšanu. Silto guļammaisu. Zvaigznēm, kuras šodien nebija svarīgas. Apgaismojumu. Saules stariem mugurā. Vienkāršību. Zaļumu. Laipu. Svaru kausiem. Īsto laiku. Un kuru pieturzīmi man tagad būtu jālieto?

Un vēl par naudu, darbu... cilvēkiem. Pienākumiem. Mašīnu. Par komandas sapulci – ko mums vajadzētu mainīt mūsu pieredzē. Par piedāvājumiem. Par projektiem, rēķiniem un rezultātiem. Par izpēti. Par dzimšanas dienu. Par draugiem – kas atbraukuši. Vai viņi ir draugi? Par parka celiņiem, kas remontā. Par sms. Par otro stāvu. Par to – ko tālāk. Par gandarījumu atklājot PPP modeli. Par īstām sajūtām - aizvainojumu, dusmām, agresiju. Par viņiem – maniem ceļa stabiem. Filmu – par to mazo puiku, kuram tā ticība – kurai nav ziemassvētku un dzimšanas dienu, par laika mašīnu. Par brāli. Un māsām. Par ziemu. Par rītdienu.

Es domāju par miegu.

Ir atkal pilna galva, pilnas acis, pilna dvēsele.
Ja vien drīkstu tā teikt.

Un Jūs drīkstat negribēt saprast. Tā, pat būtu labāk. Nē, no tiesas!