Es vēlētos pateikties phz, ka viņš nodeva ziņu feita_kleita par manu izmisīgo situāciju dzīvokļmeklēšanas sfērā (riebjas, bļaģ, meklēt dzīvokli; nevaru). Tās dienas zvaigžņu novietojuma debesīs, kā arī, iespējams, Plutona attiecības pret Neptūnu dēļ, es savā "īpašumā" (kā saka, kad izīrē?) ieguvu burvīgu istabu 6. stavā, mājā, kas ir blakus the infamous "Stūra mājai" - Brīvības iela 59. Fantastisks skats a la voyeur stilā, burvīga kāpņutelpa ar planetāriju vai kā sauc tos stikla griestus un liftu, lai man nav sava resnā dirsa katru dienu jāvelk turp un atpakaļ uz 6. stāvu. 

Atklāti sakot, par šo dzīvokli esmu daudz priecīgāks, nekā par iepriekšējo, kad tajā vācos iekšā. Jo jau tad man bija nojauta, ka būs jādzīvo ar psycho bitch, un nojauta mani (kā tas nereti gadās) nepievīla. Jo tomēr viena no vissvarīgākajām lietām, ja runājam par kopdzīvi zem vienas atslēgas ar svešiem, iepriekš nezināmiem ļaudīm, ir tieši šie ļaudis. Un šeit, atskaitot vienu savdabīgu meiteni un kaut kādu onkuli, visi (vēl neesmu iepazinis, taču pēc nostāstiem, kuriem man nav pamata neuzticēties) ir jauki un Normāli cilvēki. 

Vienīgais viegli atrisināmais mīnusiņš pagaidām ir tas, ka internets mazliet bremzē, un troubleshooter tajos brīžos saka, ka kaut kas nav labi savienojumā ar DNS serveri - whatever that might be. Bet tas ir pelnīti, jo es pagaidām "slepeni" izmantoju dzīvokļa biedra wi-fi (ja pareizi sapratu, te bezmazvai katram otrajam ir savs provaideris, lel), protams, nesakot par to ne vārda, jo man ir kauns pagaidām uzbāzties, kā arī es negrasos īpaši ietekmēt viņu interneta satiksmi (tā teikt, esmu zolīds jūzeris), velkot daudz failus vai kā tamlīdzīgi. Man internetu lielākoties vajag, lai lasītu, skatītos video strīmus un spēlētu videospēles, un tas tiešām nerij daudz bitus, jo pretstatā es varētu faking atvērt utorrentu un uzlikt kačāties visu mīļāko grupu diskogrāfijas un visas krutākās filmas, kādas vien ir (to ir simtiem; tikai žēl, ka, kad man prasa, labākajā gadījumā spēju nosaukt no 1, līdz 5 vai max 10) homoerotiskajā blueray "formātā". 

Tagad posta aizraujošākā daļa. Sasodīts, biedri un biedrenes, jūs taču nespējat iedomāties, kādai ellei es izgāju cauri, dzīvojot iepriekšējā dzīvoklī (par to nevēlējos rakstīt, kamēr tur dzīvoju, jo... visādi var gadīties). Now, where should I start? 

Vispirms es vēlētos paust nožēlu par to, ka saplīsa mans mobilais telefons, un tāpēc es nevaru viens-divi iegūt fotogrāfijas ar pierādījumiem, par ko būs rakstīts tālāk (piem., a gallery of passive aggressive notes)

Sākšu bez īpaša ievada. Tātad, vispirms - man tur nepārtraukti tika pārmests par to, ja kāds atnāca pie manis ciemos - nav svarīgi, kurā diennakts stundā un kas par cilvēku, kā arī tas, cik ilgi viņš tur uzkavējās. Un nav svarīgi tas, ka katru reizi teicu, ka vēlos viņu iepazīstināt ar vismaz savu(-ām) labākajām draudzenēm/draugiem, lai viņa justos mierīgi, ka viss ir okej, jo, kamōn, atskaitot Simonu un vēl 1 vai pusotru narķi, neviens tips, kurš varētu mietpilsonim šķist aizdomīgs, pie manis nebija bijis. Jā, viņu klātbūtne, redz, traucēja īres līguma īpašniecei *slash* manai (tagad jau ex-)dzīvokļa biedrenei viņas "mājas izjūtā" (citāts [izmisīgā, samākslotā tonī]: "Kā lai es zinu, ka tavi draugi man kaut ko nenozags?!", pārfrāze: "Es jūtos apdraudēta, nejūtos vairs kā mājās"), taču beigās, kad viņa saprata, cik absurds ir viņas apgalvojums, tika izdomāts jauns - ka tāpēc viņa var zaudēt īres tiesības uz dzīvokli, kurā viņa ir ieguldījusi daudz naudu. Bļaģ, nahuj tad tu izīrē kādam istabu?! Tev tiešām šķiet, ka visi ir kā tu - vientuļi un nožēlojami, bez draugiem, bez intīmām attiecībām?! Jēziņ, es pat pisties gāju speciāli uz citiem dzīvokļiem vai viesnīcu numuriņiem, jo vairāk par visu ienīstu, ka šādi procesi tiek traucēti (kurš neienīst). Un viņa prata traucēt, o, jā! Tā bija viņas māksla, tā kā visu cieņu. Katru reizi, kad naktī (viņai pret to nebija oficiālu pretenziju) gāju uz tualeti vai uzpīpēt kāpņutelpā, viņa pasīvi agresīvi ieklepojās. Bļaģ, aiztaisi savas istabas durvis, ja vēlies klusumu - tas nav tavs dzīvoklis, tas ir MŪSU dzīvoklis, jo es par to maksāju tikpat, cik tu par to maksā, un man pohuj, cik tu esi tajā ieguldījusi, jo es neparakstījos uz to, ka tikai tāpēc, ka man ir šāda iespēja dzīvot burvīgā istabā ar kristāla lustru un ozolkoka parketu (un tas nereti tika uzsvērts - ka, lūk, man ir šāda privilēģija; and not only by her, but by her girlfriend [bez seksuālām konotācijām] who is a really fucking awesome woman in her early 40ties - one of the best, most enjoyable, lovely, caring, understanding, passionate and sexually stimulating, petite-bodied woman with such a relatively big difference in our age, that I've known/felt; par laimi, pazīstot šo viņas draudzeni, es jūtu, ka šis viss nesačakarēs mūsu [neesošās; jo esmu nolaidīgs un nožēlojams draugs] attiecības).

Tālāk - it kā ļoti labi sakrita, ka mēs abi (izīrētāja un es, īrnieks) esam augsti māxlinieki - viņa nodarbojas ar, rupji izsakoties, klasisku zemes izrakteņu apstrādi ar rokām, asmeņiem un spēcīgu termisku iedarbību, veidojot gan traukus, gan dažādus "mākslas" priekšmetus, piemēram, kaķīšus and shit [uzrakstot vārdu "kaķīšus" uz brīdi apstājos un apdomājos, vai gadījumā tā nav mana fantāzija, taču tas nemaina rakstītā būtību], savukārt es nodarbojos ar visaugstāko no mākslām - mūzikas spēlēšanu un veidošanu [īpaši uzsveru vārdu "veidošana", nevis "radīšana", jo starp šiem vārdiem ir ļoti liela atšķirība, un mūziku radīt ir pavisam kas cits, kas mūsu mīļāko grupu dziesmas un darbs ierakstu studijā]. 

Kādā jaukā dienā pēc dzerstiņa viņai it kā nenormāli sāpēja galva ("Pagriez klusāk!"; 95% gadījumu skaņas avots bija manas AKG austiņas, jo tumbiņas bija outlawed), un laikam tāpēc, lai radītu manī žēlsirdības jūtas, viņa sadirsa, ka ārsti konstatējuši smadzeņu satricinājumu. Kāpēc sadirsa? Lai es (acīmredzot vismaz uz brīdi) neaicinātu pie sevis citus (līdz ar to istabā tiek runāts, un tā kā viņa faking nekad never ciet savas durvis, ir spiesta visu dzirdēt - sākot ar sarunu, beidzot ar pašsaprotamām skaņām pieklusinātā, tumšā istabā), kā arī nespēlētu un neklausītos mūziku. 

Iedomājies, NĒ, NOPIETNI, tu tikai IEDOMĀJIES - mākslinieks māksliniekam liedz viņa mākslu. Tas ir kaut kas tik nehumāns, ka tas bija pēdejais piliens - no tā brīža es viņu sāku absolūti necienīt. Protams, rūpēdamies par savu karmu, es to neizpaudu tiešā veidā, kā viņa (kura šajā ziņā ir totāls pretstats man, t.i., absolūta vienaldzība pret savas dvēseles ciklu un stāvokli), piemēram, līmējot pasīvi agresīvas zīmītes visur (A4 formāta, lieliem sarkaniem burtiem), kur es, tā teikt, pieļāvu kādu kļūdu, piemēram, aizmirsu aizvērt poda vāku (what the fuck is wrong with you people? tas ir sūda pods, un ir pohuj, ka šad tad vāks nav ciet - es taču savu sūdu noskaloju, bļaģ, un visu smuki satīru), kā arī tad, ja iemetu nepareizajā miskastē nepareiza materiāla atkritumu. Pats stulbākais, ka tas bija tik sasodīti liekulīgi, jo viņa pati nepildīja pienākumu, kas bija jāpilda man. Tas labi izpaudās trauku jomā. Viņa pāris reizes bija atstājusi šo milzīgo pasīvo agresiju uz kastroļa, ko steigā biju aizmirsis izmazgāt. Bet katru 2. vai 3. reizi, kad man vajadzēja kastroli vai pannu, tā bija uz plīts, netīra - pustukša ar kaut kādu sen atdzisušu ēdienu. 

Izdomāju, ka šim faktam veltīšu VESELU rindkopu. Iedomājieties, kopš es ievācos kaut kad vasaras vidū, viņa sāka slēpt tualetes papīru savā drēbju kastē pie poda. Kā es zinu, ka viņa slēpa, nevis, teiksim, pasargāja TP no kaķa, kam patika vandīties pa visām istabām un spēlēties ar visām lietām (mans pieņēmums līdz pat šodienai bija tāds, ka varbūt kaķis vienkārši ir tendēts izlietot visu TP, spēlējoties ar to un izbaudot, kā tas atrullējas no sava sākotnējā, blīvā agregātstāvokļa). Taču šodien, savācot savas pēdējās mantas, es iegāju tualetē, un voila! - manā priekšā uz tualetes papīra novietnes bija uzlikts jauns TP rullis. Bļaģ, nahuj jāslēpj tualetes papīrs no sava dzīvokļa biedra?! Es viņai, kad ievācos, teicu, ka viņa var lietot jebkuru manu produktu un vispār - (saprāta robežās) jebko, kas ir mans, taču nav manā istabā (paika, ziepes, dajebkas!). Taču jau tad jutu, ka she didn't compute. Instead she had a sinister idea - as this person is such an open minded fuck, I will do everything opposite of what he's doing and what he represents. Cita izskaidrojuma nav. 

Vaicāsiet - kāpēc esmu tik pārliecināts, ka zinu what's behind the idea of her? Būsim atklāti - es NEKĀDĀ GADĪJUMĀ neko tādu nerakstītu par cilvēku, kurš kaut ko tādu dara "netīšām" vai "neapzināti". Vai vienkārši ir dzīves sagrauzts un nelaimīgs, un tapēc, teiksim, apjucis - neizprotot savu rīcību. Šis gadījums ir pretējs. Viņa man pati vienā vakarā atzinās (citāts): "Es esmu ļauna kuce." Un pārfrāze: "Šaubos, vai tu pazīsti kādu tik ļaunu cilvēku kā es." Kad viņa man to sacīja, es smaidīju un, mierinot viņu (jo viņa tomēr ir sieviete, un es mīlu sievietes), aicināju viņu nepārspīlēt, sakot, ka mēs visi taču esam mīlestības un prieka bērni (šim apgalvojumam es naivi ticēšu līdz kapa malai, un visi heiteri var iet iepazīties ar nēģeri, kuram ir milzīgs loceklis, un tā iepazīt anālo seksu le prison style). Bet nē, viņa to noliedza, bezmazvai pirmajās komunikācijas reizēs novelkot starp mums labi saskatāmu līniju - tādu kā fronti, kurā viena puse iemieso sevī vēlmi saprast un nonākt pie kompromisa, ja situācija aicina tā darīt, taču otrpus frontes zāles un melnzemes vietā ir žultsveida masa, kas iemieso visu iepriekš minēto un, pieņemu, neapzināti baro sevi ar negatīvām emocijām. Es taču sākumā vēlējos ar viņu pavadīt laiku, jo viņa pat prata spēlēt vienu no populārākajām galda spēlēm, kur ir 2 spēlētāji, kvadrātains laukums un figūriņas ar atšķirīgām idejiskām vērtībām un spējām pārvietoties pa laukumu! Taču pēc tam, kad viņa sāka mani apkaunot, absolūti ignorējot, piemēram, manu ex vai Ilzi, vai jebkuru citu cilvēku, kurš kaut vai uz mirkli bija atnācis ciemos, es lēnām sāku saprast, ka nevēlos nekādas darīšanas ar šo cilvēku. Ir taču jābūt zināmai apņēmībai un spēcīgai spītij, lai vienkārši totāli ignorētu kāda jauna cilvēka klātbūtni, kurš pie tam uzrunā viņu, sasveicinoties un nosaucot pat savu vārdu. Absolūts ignore. 

Rezumējot: bija pizģets, bet tagad ir kruta. Taču es aizmirsu pašu svarīgāko, kas jāmin šādā postā, kur kāds tiek, kā lai to labāk pasaka, nopelts? Es aizmirsu pilnībā attaisnot sevi jūsu priekšā. Sasodīts, ko lai tagad dara. Negribu visu pārrakstīt. Tāpēc fiksi piebildīšu šo to šeit. Saprotiet, nav jau tā, ka es esmu viskrutākais dzīvokļa biedrs ever. Es esmu ļoti pašpietiekams cilvēks, kurš dienām ilgi var nepamest savu istabu (atsk. pīppauzes kāpenē), neizdvest nevienu skaņu, ēst tik daudz, lai nejustu baiso bada sajūtu un vispār palēnināt savas ķermeņa funkcijas un faking hibernēties kā tāds krupis vai lācis, vai Windows Vista operētājsistēma. Es nealkstu komunikāciju ar cilvēku, kuru īsti nepazīstu un kurš man ir radījis ļoti sliktu priekšstatu par sevi. Līdz ar to, jā, es tur nebiju līdz galam tas idealizētais "es", kāds šķietami esmu ideālos apstākļos (vārdu "ideāls" nav jāuztver kā kaut ko very special, unique, seldom experienced, bet gan normālu dienu iz manas dzīves; jā, jā, man ir ideāla dzīve, neskatoties uz to, ka esmu daudzus aspektus diezgan izdrāzis), jo es gluži vienkārši cilvēciski nespēju justies kā es, būdams zem tāda sprieguma un jūtot to, ka otrs cilvēks savās darbībās apzināti vēlas izraisīt zināmu disonanci. Jo nav jau tā, ka es viņai noklusēju par to, kāds esmu (mēs diezgan labi verbāli iepazināmies). Es atzinu, ka esmu slaists, ka visu mūžu kāds ir vācis aiz manis manus sūdus, ka neesmu pat nedaudz kontributējis Latvijas Republikas attīstības jomā. 

Vārdu sakot, es mūsu retajās sarunās clearly verbāli atzinu, ka esmu slikts pilsonis, taču es nekaunos par to, kāds es esmu. Kāpēc nē? Stulbs jautājums. Jo tā kā cilvēks nevar iemiesot visas pasaules vēsturē piesauktās cilvēka kvalitātes, man ir pavisam citas, iespējams, unikālas kvalitātes [tās nav unikālas kā supermens vai spaidermens, bet gan kā, nezinu, "retas"], ko ļauju novērtēt worthy cilvēkiem - diemžēl ļoti šauram lokam, pateicoties cilvēku netikumam mani uzreiz kaut kā kategorizēt un attiecīgi norakstīt, pirms vispār ir sperti pirmie soļi uz iepazīšanos; nelieciet šai rindiņai savā prātā izklausīties tā, it kā tā par mani runātu kā par iedomīgu cilvēku, kurš dzīvo, dalot cilvēkus 2 kategorijās - kategoriju ir simtiem, taču ir cilvēki, kuri jūt vai vismaz izrāda potenciālu, ka ir spējīgi iemācīties just, un ir tādi, kuri nejūt. Un tad ir tādi kā viņa - tie, kuri nejūt un negrib just. Un šī pēdējā kategorija - tas ir pasaules posts un bēda. Tas ir antonīms visam, kas ir silts, mīļš, cilvēcisks, jutīgs, maigs, sapņains, romantisks, daiļš, šarmants, utt. 

Šādi cilvēki ir Diagnoze. Šādi cilvēki ir citu, naivāku cilvēku posts un beigu beigās pat kaps. Šādi cilvēki būtu jāpaņem un ar varu jāaizvelk uz koncentrācijas nometni "Bitīte", un kārtīgi jāapstrādā ar patiesu vēlmi izprast, kā arī, svarīgi, jāapstrādā ar kārtīgu devu cilvēkmīlestības. Un viņiem visiem būtu jāsanāk kopā, jāveic dažādi terapeitiski rituāli, sākot no, piemēram, dejošanas lielā cilvēku aplī, sadodoties visiem rokās, beidzot ar individuālu counseling with a professional. Pats skumjākais ir viņus atstāt vienus sapūšanai. Jo tieši tad viņos lēnām, bet ar vērienu plašumā izvēršas šīs visas negācijas pret pasauli, pret cilvēkiem, kuri alkst prieku un laimi, pret cilvēkiem, kuri ir gatavi atklāti runāt par jebko, kas traucē ikdienas sadzīvē, pret cilvēkiem, kuri tikai vēlējās izīrēt istabu, lai varētu beidzot dzīvot savās mājās, vest pie sevis savus mīļotos, baudīt vienatnē mākslu, austiņu vietā pārmaiņas pēc izmantojot tumbiņas, pret cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mākslu, kā radīšanā telpā/vidē nedaudz pieaug decibellu līmenis. 

Nobeigumā vēlējos piebilst, ka zinu, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš sava spītīguma vai naida pret manu dzīvošanas veidu dēļ, pateiks, ka šī posta autors ir lohs un pats posts ir sūds. Un viņam šajā gadījumā izrādīsies taisnība, jo autors nudien ir lohs. Taču viņš, dzīvojot tajā dzīvoklī, neveica nevienu darbību with malice or with an assumption that the flatmate would suffer from my everyday "doings". Viņš tikai vēlējās mieru un sapratni. Neko vairāk. Akustiskā ģitāra, ja to spēlē ar pirkstiem, ir tik klusa, un mani akordi tajās reizēs, kad man tika aizrādīts, bija tik maigi, ka es joprojām jūtos mazliet izdrāzts sejā par to, ka pakļāvos liegumam netieši attīstīt sevi muzikāli. Nē, bet nopietni, tas tika darīts tik sasodīti klusiņām, jo es jau biju izbaudījis the wrath of her. Hah, pirms beidzu biksītēs, fiksi piesaukšu vissmieklīgāko situāciju - viņai bija jāceļās ap 11.00, tāpēc viņa vēlējās savlaicīgi aizmigt. Ap 02.00 mana ex-, kura nakšņoja tonakt pie manis, gāja uz tualeti. Un no viņas istabas izspragā izmisīgi, bet zīmīgi (gandrīz vai citāts - nav, jo neatceros precīzu vārdu secību): "Bļaģ, nahuj, zajebaļi jau ar savu trokšņošanu, es jau kuro reizi pamodos jūsu dēļ!" 

Ak, visuvarenā smalko jaunkundžu patrone un mūžīgā viņu aizstāve, ļauj, lūdzu, šim cilvēkam kaut kā saprast to, ka viņš taču tā dara pāri sev, nevis citiem, būdams apzināti ļauns. Protams, viņš var arī darīt pāri citiem, un es ticu, ka vēlme bija (un centieni arī), taču es nespēju tik skumju cilvēku uztvert kā ļaunumu. Jā, es dusmojos uz viņu. Taču vairāk par dusmām man viņi ir žēl. Interesanti, ka pirmajās pazīšanās dienās, kad vēl viņa nebija man pastāstījusi, ka "ir ļauna kuce", es viņai piedāvāju savu palīdzību kā cilvēks, ar kuru var runāt par jebko, paralēli izbaudot fantastiski nomierinošu masāžu (tā ir diezgan tipiska un, spriežot pēc prakses, iedarbīga metode, ko pielietoju, ja vēlos kādu iepazīt tuvāk, pie reizes atrisinot kādu viņa(s) problēmiņu). Viņa šokā novērsās, izdzirdējusi šādu piedāvājumu, apgalvojot, ka viņa nav tāda - ka viņai vajag laiku, lai "ļautos". Es to ļoti labi saprotu un pieņēmu, un vairs vispār par to nerunāju. Taču varbūt vajadzēja... ? 

Labi, man apnika rakstīt. TL;DR (man iepatīkās ideja par to, ka cilvēki ir tik deģenerējušies, ka visam vajag TL;DR, hehe!) - pirms pārvācieties uz dzīvokli, kur jums nāksies dzīvot kopā ar 1 citu nepazīstamu cilvēku (ja ir 2, tad tas jau ir citādāk, taču, jā, šo pašu apgalvojumu var attiecināt arī uz situāciju, kad sanāk dzīvot ar 2 vai pat 3 cilvēkiem), lūdzu, sevis dēļ dariet visu, lai pirms pārvākšanās jums jau būtu radies zināms priekšstats par to, kas ir šī cilvēka priekšnosacījumi. Kas ir substance, no kā barojas šī cilvēka ego/superego. Šos vārdus rakstu pilnā nopietnībā. Jūs pasargāsiet ne tikai savu nervu sistēmu, bet arī savu potenciālo kaimiņu/dzīvokļa biedru. Tā visiem beigu beigās būs labāk. Jo pretēji tas var izvērsties into full blown asymmetrical warfare where the means of achieving victory prevail over any other principle of men and humanity.