- born to be vaaa-a-a-aild!
- 7/17/14 02:26 am
- Ē [kautrīgi mīņājos], es gribēju jums, dārgā publika [samulstu un sastingstu uz īsu mirkli pārdomās, bet, atgaiņājis tās, turpinu], pateikt šos vārdus. Es jums ar patiesu prieku un gratulācijām, un reizē arī ar mazām, taču daktera Laika ārstējošām skumjām par visu nostaļģisko vēlos paziņot, ka mēs ar Ritu vairs neesam boyfriend and girlfriend anymore! Un ka abi tāpēc esam ļoti aplidojamā statusā. Taču mēs joprojām esam labi draugi, tā kā, ja kāds izturēsies pret viņu ļaunprātīgi, tad es to atļaušos uztvert kā ļaunprātību pret visu cilvēcisko. Būšu lielais brālis, kurš nav nekad bijis, hahah!
Rakstu šo postu un nesaprotu, vai es tiešām to rakstu vai varbūt tas ir kāds gļuks. Vai humors. Bet nē, iedomājos, ka nav slikti informēt cilvēkus par kaut ko tādu, kas ilgu laiku ir bijis, bet tagad nav (teh freedoms!). Jo mēs pirms kāda mēneša, pusotra izšķīrāmies klusi, bez tīniskām dusmām un psihošanas, vai vēl labāk - drāmas internetā. Sākumā bija grūti, jo es vēl īsti nesapratu, kā man atrisināt mūsu gadījumu, bet tad ar laiku es sapratu, ka mēs taču esam tik ļoti tuvi cilvēki. Un ja viņu salīdzina ar citu meiteni, potenciālu draugu, tad Ritu es novērtēju augstu. Protams, mēs visi varam būt un esam bijuši neciešami kādreiz un kādam, kā arī kāda šķautne iekš mums var būt pārāk asa un traumējoša. Taču Rita, lai arī intīmi diezgan inerts cilvēks, spēj atklāti pateikt, ja notiek, tā teikt, huiņa. Pat tad, kad labāk nevajag. Bet tas ir tikai jauki, jo cilvēki pārāk bieži ļauj dzīvei izmantot sevi, sākot par ar vislielāko sīkumu, kur kāds, piemēram, nostājas priekšā rindā, kurā stāvi jau 10 minūtes. Lai vai kā, uzskatu, ka jebkura draudzība var būt ļoti produktīva par pēc izbeigšanās, ja cilvēki vislaik neskata visu caur savām greizo kaleidoskopu kategoriju brillēm; un ar obligātu nosacījumu - atklāta izrunāšanās pēc visa izbeigšanas (vēlams atkārtot, līdz ir apziņa par mieru, nevis samierināšanos). Un nemaz nerunāju par tādiem cilvēkiem, kuri izšķirās ar naidu. Es nesaprotu, kā cilvēks ir spējīgs TIK ILGI sevī turēt tik korozīvu emociju kā naidu? Tas taču izgrauzīs caurumu tavā dvēselē, cilvēk! Tad citi tev varēs redzēt cauri, un bērni, kuri ies garām uz ielas, smiesies, redzot tev cauri. Esi taču saudzīgs, cilvēk! Tev ir viss laiks, kas ir nepieciešams.
Jā, kur tie gadi (ar Ritu pazīstamies kādus 7). Grūti pateikt, kad tapām par boyfriend un girlfriend, jo sākumā t.s. mīlestība bija ļoti platoniska, taču (viennozīmīgi pozitīvi) norauts jumts dara savu, un es lielāko daļu no šiem gadiem aizvadīju, izbaudīdams tādu ķermenisku un garīgu mīlestību (īpaši caur ķermenisko), kas bija tik koncentrēta uz mani, ka es biju pārsteigts par to, cik daudz un kāda veida baudas ir atklājamas sievietē, kura mīl dievināt un kura mīl tikt dievināta; un tas apjoms, cik šī meitene ir spējīga sniegt, godīgi mainoties, ir neticams. Biju pārsteigts arī par to, cik tas viss patiesībā ir plaši un neaptverami; tas sagrāva narcisu manī, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šim cilvēkam vēlu tikai to labāko. Pārsteigts par to, ka divu vai vairāk cilvēku pakāpeniska un metodiska pieeja individuālās ("kas man sagādā baudu?") un kolektīvās ("kas viņai/viņam sagādā baudu?") seksualitātes izkopšanai, ir vienīgais veids, kā vispār uztrenēt muskuļus, kas atbild par spēju pagriezt skatienu virzienā, kur tas nekad nav bijis. Tas viss ir mūsu kolektivājā bezapziņā.
Par mūsu aplidošanas iespējām. Svarīgākais, ko vēlējos akcentēt, ir tas, ka nav vērts sākt komunicēt ar kādu no mums un virzīt šo komunikāciju intīmākās (ne obligāti seksuāli; vismaz ne 1. randiņā, khhh!) sliedēs, ja tu vēlies ar kādu no mums komunicējot, nopelt aiz muguras otru. Es atļaujos runāt savā un Ritas vārdā, jo mēs abpusēji esam cilvēki, kuri viens otru vislabāk pazīst (ar izņēmumiem noteiktās situācijās), un tas nozīmē, ka mēs paši zinam, kādi lohi mēs esam, kā arī dzirdēt tādu tīneidžeru sviestu nevēlamies, jo tas nav funny anymore, kā arī tas, ka sapratām, ka būtu idiotiski izšķirties un nekomunicēt vairs nekad, tāpēc esam tagad labi draugi. Un tāpēc, ja kāds darīs pāri Ritai, viņš darīs pāri arī man. Cilvēki, kuri mūs nepazīst, noteikti šobrīd domā par to, kādu sviestu es te dzenu, bet cilvēki, kuri mūs pazīst (tādu ir maz, ja tā padomā) sapratīs.
Ritai arī ir diezgan smalki nostrādāti principi un nosacījumi attiecībā uz poteciāliem vīriešiem viņas dzīvē. Starp pubertātes/pēcpubertātes dzīves vidi un šiem iem principiem ir spēcīga cēloņsakarība. Vide, kurā ir bijuši daudzi no mums. Vide, kurā tevi, iespējams, pazemoja vai plašāka komunikācija bija neiespējama ģeogrāfisku iemeslu dēļ. Ilglaicīga uzturēšanās nožēlojamā, kroplā un sociālu/morālu/intelektuālu kropļu pilnā sabiedrībā, tādā, ko kaut kad nācās nodēvēt par "draugiem", bet kas tomēr ilgi nepastāvēja ar šādu nosaukumu. Tā atstāj rētas. Bet man tāpēc laikam arī patīk Rita. Jo tādam paš-sapistam/paš-salabotam pseidokroplim kā man ir komfortabli, redzot tās cēloņsakarības, kas viņas dzīvi "before Chri...tfu, Ulvis" lielā mērā darīja par pelēcīgu Elli, bezgalības zīmi pelēkā krāsā. Tāpēc arī Ritas uzmanība, kas tika veltīta man, šķita tāda ļoti vērtīga. Un tas patiesībā ir viens no iemesliem, kāpēc es neesmu sastapis nevienu citu meiteni, kura man šajā ļoti svarīgajā ziņā tā patiktu. Jā, šķiet, ka tikai vienu reizi mūžā esmu sastapis (un tagad sastopu) meiteni, kura ir spējīga piešķirt man tik daudz uzmanības, reizē man piešķirot viņai daudz uzmanību - mēs tiešām klausāmies viens otrā, nevis pa kārtai runājam kaut ko, tēmai nomainoties pēc tēmas, un sarunai kopumā esot par neko. Par laimi viņa nepazina mani, kad tikāmies pirmo reizi, jo "veca informācija" par mani parasti ir ļoti nogurdinoša un neinteresanta, un pat klaji meli (smejos)! Otrajā tikšanās reizē mēs jau ņēmām kopā kaut kādas substances viņas dzīvoklī un laidāmies kopā opija miegā tik piemīlīgi kautrīgi, joprojām saģērbušies, taču zem segas. Tik mīļi, cik divi nevainīgi dzīvnieciņi ir spējīgi mainīt savu kuslo dabu, kļūstot paši par saviem mīlas Dieviem, bezmazvai pārtiekot viens no otra esences, transferējot to mīlēšanās procesos. Es neticu, ka mēs vispār maz būtu pastāvējuši, ja Rita patiesībā nebūtu Dieviete gultā tik dažādos, neaizspriedumainos veidos. To būtu muļķīgi piebilst, jo, ja tu esi izlasījis tik tālu, tad tas būtu tikai racionālā prāta automātisks secinājums, bet to nabaga clueless vīriešu vārdā (es neņirgājos) es atgādināšu, ka gluži vienkārši nav vērts lenkt Ritu, ja nav skaidrs, kas viņa ir par cilvēku. Vislabāk ir kļūt par viņas draugu
Vienīgi es šādās reizēs nesaprotu - vai nu es vienkārši ātri iemantoju nosacīti sveša cilvēka uzticību vai arī Ritas mazā problēmiņa ir pārlieku lielā uzticēšanās cilvēkiem, par kuriem patiesībā būtu jāpadomā, pirms dot viņiem pieeju dažādiem faktiem.
Labi, es jau te kādu stundu maļu velna miltus. Man piespieda aizvilkties no datora. Atvainojos par šausmīgi uzrakstīto, strukturēto, taču vismaz kaut cik informatīvo postu. Un atvainojos, ka ir tik maz par lenkšanas aspektiem - es rakstot sapratu, ka to visu nemaz nav tik viegli ietērpt vārdos, tāpēc varbūt labāk paklusēt un ļaut citiem to prieku, pašiem atrodot īsto ceļu (prikoļnākais, ka tāds nav tikai viens).
Godspeed,
Ulvis - 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 7/17/14 05:07 pm
-
Ja tava bijusī meitene saka ko līdzīgu, tad gandrīz ideāla šķiršanās.
- Reply
- 7/19/14 09:57 am
-
tā ir diezgan ideāla. varētu būt bijusi labāk, kā vienmēr. sākumā bija grūti, jo spītīgums, kas ir mūs visos, darīja mani pārāk aizspriedumainu un kategorisku savā rīcībā, un nevēlēšanās izrunāt tiešām (gandrīz) VISU - sāka briest aizdomas par to, ka šķiršanās būs problemātiska, jā.
bet atlika vien padomāt - kas tajā cilvēkā ir raksturīgs, ko es parasti palaižu garām, un tāpēc lietas sāk sūkāt? un parunāt par to tiešām in a leveled, caring manner.
es vienkārši esmu bijis stobra otrā pusē, un man ļoti sāpēja, ka cilvēks neko nepaskaidroja. tādiem cilvēkiem es novēlu pašiem izbaudīt to visu. lai gan, apzinoties, kāda ir cilvēku spēja mācīties iz dzīves - tas varbūt būtu bezjēdzīgi. jo cilvēki tiešām pārsvarā nav spējīgi mācīties no savām kļūdām. un kur nu vēl no citu.
katrā ziņā es nevienam nekad necenšos (vairs) vēlēt ko negatīvu. es nespēju vairs iztēloties sevi dzīvojam ar kaut ko tādu, kas mani grauztu no iekšpuses (negatīvisms, vainas apziņa, dusmas uz kādu, naids un tā tālāk).
zinu, ka izklausos pēc textbook "how to live the right way?" frīka, bet tāds nebūt neesmu. man bija jāiziet cauri personiskai, ļoti intīmai ellei, lai nokļūtu virzemē. un sekas grauž joprojām. bet par tām arī nevajag bēdāties, jo tā atkal ir kārtējā lieta, kas grauztu. negribu izklausīties pēc loha, kam patīk citiem pamācīt (tā vietā es palīdzu; ja cilvēkam patiesi vajag palīdzību), bet galvenais ir vienkārši rīkoties. kas mūs attur no rīcības? šaubas jeb bailes. kā var uzveikt bailes? es, teiksim, atradu substances. kāds cits atradīs jēzu. sekas tādas pašas. bet kurš dzīvo atklātāk pret sevi - par to neņemos spriest. - Reply
- 7/19/14 10:05 am
-
Jā, pabūt stobra abās pusēs ir svētīgi, un ja vēl var iziet no tā atradis vieglumu - pavisam labi :)
- Reply
- 7/19/14 02:20 pm
-
sorī, mans komentārs ir pārāk garš, lai to iepostētu kā atbildi šeit, zem šī posta. tāpēc iekopēju to kā jaunu postu! ceru, ka neapvainojies par bezkonsenta publicitāti, khh!
- Reply