- 7/19/14 09:57 am
-
tā ir diezgan ideāla. varētu būt bijusi labāk, kā vienmēr. sākumā bija grūti, jo spītīgums, kas ir mūs visos, darīja mani pārāk aizspriedumainu un kategorisku savā rīcībā, un nevēlēšanās izrunāt tiešām (gandrīz) VISU - sāka briest aizdomas par to, ka šķiršanās būs problemātiska, jā.
bet atlika vien padomāt - kas tajā cilvēkā ir raksturīgs, ko es parasti palaižu garām, un tāpēc lietas sāk sūkāt? un parunāt par to tiešām in a leveled, caring manner.
es vienkārši esmu bijis stobra otrā pusē, un man ļoti sāpēja, ka cilvēks neko nepaskaidroja. tādiem cilvēkiem es novēlu pašiem izbaudīt to visu. lai gan, apzinoties, kāda ir cilvēku spēja mācīties iz dzīves - tas varbūt būtu bezjēdzīgi. jo cilvēki tiešām pārsvarā nav spējīgi mācīties no savām kļūdām. un kur nu vēl no citu.
katrā ziņā es nevienam nekad necenšos (vairs) vēlēt ko negatīvu. es nespēju vairs iztēloties sevi dzīvojam ar kaut ko tādu, kas mani grauztu no iekšpuses (negatīvisms, vainas apziņa, dusmas uz kādu, naids un tā tālāk).
zinu, ka izklausos pēc textbook "how to live the right way?" frīka, bet tāds nebūt neesmu. man bija jāiziet cauri personiskai, ļoti intīmai ellei, lai nokļūtu virzemē. un sekas grauž joprojām. bet par tām arī nevajag bēdāties, jo tā atkal ir kārtējā lieta, kas grauztu. negribu izklausīties pēc loha, kam patīk citiem pamācīt (tā vietā es palīdzu; ja cilvēkam patiesi vajag palīdzību), bet galvenais ir vienkārši rīkoties. kas mūs attur no rīcības? šaubas jeb bailes. kā var uzveikt bailes? es, teiksim, atradu substances. kāds cits atradīs jēzu. sekas tādas pašas. bet kurš dzīvo atklātāk pret sevi - par to neņemos spriest.