Jap, darīt napadarāmo...

es vienmēr akli (tomēr laikam pozitīvi) esmu ticējis, ka nav nekas tāds, ko es nevarētu darīt Noteiktos Apstākļos. tomēr "izdarīt" atšķiras no "darīt". patiesībā jau tas ir gļēvums un nespēja koncentrēt pietiekoši daudz enerģijas vienā punktā. bet es ticu nākotnei. skaistai. vai varbūt neglītai, toties baudpilnai. es zinu daudzus ceļus, tikai pa dažiem ir iets. atkal gļēvums, maita.

Jā, tas brīdis, kad darīt pārtop par izdarīt ir lielisks, bet rets. Vēl vairāk patīk tā sajuta pirms, kad jūti, ja pieliksi vēl nedaudz domu un spēka, būs tas "izdarīt". Bet 90% vai pat vairāk viss paliek tikai darīt pusē...

N..jā. Man pat tāda spriedelēšana par "izdarīt" jau vairs neliekas diskutēšanas vērta - vienkārši ir jādara lietas līdz gatavībai un tad jāņem un jādara nākošās. Ja man būtu bijusi šāda attieksme kā Tev, Ulvi, diezin vai es būtu pabeigusi universitāti vai pat vidusskolu.

Un tas miers, par ko ieminējies tālākajā ierakstā, viņš iestājas pats no sevis tajā brīdī, kad Tu sāc dzīvot tikai sev vienam - gluži kā atvaļinājumā (visi citi var vārīties savā sulā līdz bezgalībai, bet Tu esi brīvs un vari darīt visu, ko vien vēlies).

Reizēm pats galvenais ir tikai iedomāties labāko un pozitīvāko apstākļu sakritību kopumu, kādā vēlies atrasties. Man šāda veida "sapņošana ar vaļējām acīm" bieži vien pārvēršas īstenībā, turklāt ātri.