par dziļu roc, viss īstenībā ir daudz vienkāršāk. nedarīt stulbas lietas, saņemties un močīt tas ir tas kas mums visiem ir vajadzīgs. un priekš skaistas komunikācijas noteikti ir vajadzīga spēja rēķināties vienam ar otru. un par to vakardienas skarbo vārdu, atceries ka tu neesi viens šitajā visā pasākumā. mazāk muldēt, vairāk darīt.

cilvēks ir dziļš, tāpēc arī esmu spiests to dwelve inside the depths of being a human. nav runa par kaut kadu noželojamu pasākumu, bet gan par cilvēku kopu, grupu vispār un par dzīovošanu kopā, nevis sadzīvošanu. mēs esam pietiekoši inteliģenti, lai mūsu koeksitence nebūtu pretīga "sadzīvošana", bet gan dabiska, simbiotiska dzīvošana.

protams, ka koncertā nevajag runāt, taču to var norakstīt uz šoku8/pārteigumu,jo esmu radis nospēlēt visu - neatkarīgi no tā, vai ir vai nav cilvēku; public rehersal if you will.

visvairāk man nepatīk, ka tuvi cilvēki man piesien stresu (nemaz jau nerunājot par smilšu kastes cienīgu leksiku un salīdzinājuiem, lol; talkin 'bout stress, rite?), sakot, lai es nestresoju, lai gan runāju izeikti piezemetā, klusā, mierīgā un pat harmonsikā tonī. citiem vārdiem, man nepatīk, ka cita cilvēka stress tiek pavērsts pret mani tā, it kā es būtu tas, kurš šobbrīd streso (lai gan ir otrādāk; I can keep my cool for quite a time).

spēja rēķināties citam ar citu rodas tad, kad rodas apziņa, ka otrs tevi saprot. bet sapratne ir viskomlicētākā no lietām. gan jau esi pamanījis, cik bieži sākas diskusijas par tēmu x tikai tāpēc, ka kāds uz šo tēmu x skatās tikai caur sevi. respektīvi, nulle empātijas. tas ir tas, kas mani sāpina visvairāk. un tas ir tas, kas grupu sāpina visvairāk. jo mes taču apzinamies, ka, ja sāp vienam, tad sāp visiem.

brīžos, kad nav koncerti, ir pēc iespējas vairāk jākomuicē, un to tādos brīžos varam atļautoess to the max. teiksim, mēģī, kad notiek kāda sadursme. to nevajag brutāli pārtrautk, kā tas tiek dar'ts. zinu, no malas tā varētu izskatities kā vnk diršanās, bet tā nav, jo tie esam mēs, un viss, kas ir "mēs" ir būtisks; visu diršanās cēloņi ir būtiski - īpaši jau tad, ja šķiet, ka runāts tiek par huiņu. es principiāi to nedaru (neterēju laiku, runājot par huiņu), tāpēc, hmm, kā lai to pasaka... zinu, ko daru? jā, lai arī cik aroganti tas nezklausās, es tā tomēr jūtos.

es joprojām nesaprotu tavus vārdus " un par to vakardienas skarbo vārdu, atceries ka tu neesi viens šitajā visā pasākumā. mazāk muldēt, vairāk darīt. "
tātad, ja ir vēl kāds bez manis, viņš ir tiesīgs aizskart mani, ja viņš jūt, ka tas ir vajadzīgs? nē, vecīt, es čista nesaprotu tevis rakstīto. jo, teiksim, es nekad neesmu neviena teicis IT SEVIŠĶI KONCERA VIDŪ, ka viņš ir tāds vai tāds. vai vispār neesmu neko tādu teicis kādam tāpat. tā vietā, lai veidotu normālu komunikāciju, šie vārdi to sagrāva totāli. kāpēc nevarēja tā vietā pateikt - es nejūtos šeit labi, nespēlējam vai arī kā tamlīdzīgi? es taču esmu saprotošs cilvēks, un, ja tev kaut kas nepatīk, tad es respektēju to. bet, ja man tas tiek pasniegts kā tīnim, tad es jūtu, ka ir jāpārskata pilnīgi viss.

un atkal jau - ko nozīmē "mazāk muldēt, vairāk darīt". tas attiecas uz koncertu? ja ta, tad piekrītu, "muldēju", ko biju šokā, ka mēs iztērējam savu laiku, gaidot, gaidot. gaidot un, kad ir jāspēlē, daram to tik hujova, it kā mēs to neprastu darīt. lai gan reāli es zinu, ka, ja mēs pirms uzstāsanaš būtu sagājuši četretā kopā, patusējuši 10 minūtes, sagatavojušies gaidāmajam, mēs varētu nomočīt arī krutu konci kaut vai 1 cilvēkam.
labi, pieņemsim, ka "muldēt" neattiecas uz vakardienas konci, bet gan vispār. tu uzskati, ka es muldu? ja tā, kāds, tavuprāt, varētu bīt manas muldēšanas cēlonis (jo lietas nenotiek tāpat)? es tev tik ļoti nepatīku? tev nepatīk tas, ka es nevaru močīt bez "muldēšanas"? jo, saproti, lai radītu labu mākslu kopā ar citiem dažaiem cilvēkiem, "jāmuld" ir daudz, daudz un vēlreiz daudz. citādāk mēs attaptos pie kaut kāda 3. albuma ierakstīšanas, par kā skaņdarbu kvalitāti varēttu spriest un spriest (t.i. kvaalitāte nebutu tā labākā, jo viss nebūtu pārspriests).

rezumējot: ar šo gribēju teikt, ka grupasbiedriem ir jārunā pēc iespējas vairāk par lietām, par kurām viņi nejūtas komfortabli (piem., nespēja kko izspēlēt vai kko saprast/saprasties) - būtībā ļoti svarīgas lietas. un nedrīkst pārtraukt sarunu tikai tāpēc, ka tev vai kādam šķiet, ka tā or sākusies uz sliktas nots.
vai tu spētu reķināties ar cilvēkiem, kuri tev netic? vai tu spētu reķināties ar cilvēkiem, kuri nespēk tevi pieņemt tādu, kāds tu esi? just food for a thought,

p.s.

sorry for the fcked up grammar - sapista laptopa klaviere

man nav nekādu pretenziju pret tevi kā cilvēku. un tādu leksiku nu es izmantoju, varēju lietot arī citu vārdu, tas nemainītu to ko es gribēju teikt.
mazāk muldēt un vairāk darīt es nedomāju vispār par to muldēšanu koncertos, bet par darāmo kā mūziku.

saistītais ar to stresu ir tikai tas ka visi kaut ko raustās spēlējot un tas ka sākumā tu prasīji vai visi ir gatavi, atļauj visiem uzkrāmēties un tad jau visi arī kopā visu sāksim, tas ka tu tur čeko neko nemaina. nevajag nekur steigties. viss atnāks pats un notiks. citādā ziņā nekāda stresa nav.

ar huiņas runāšanu es domāju jebkuru lieku runāšanu pasākumos, nav runa par saturu un nav runa par nekādu citu runāšanu, mums ir saturīgas un ļoti labas sarunas.
piedod ja tas vārds tevi tik traki aizskāra vakar, liekas tomēr ka mēs esam visi tādi draugi kas ne par ko neapvainojās, es arī nebūtu apvainojies, tas viss notika pēc koncerta, kad tas jau bija beidzies. kaut gan es arī konča laikā neko nedirstos par to ka ir jāspēlē vēl kas klāt ja jau tā tur viss ir dirsā.

ja es sāku konča laikā runāt kaut ko kas tev liekas lieks, tad arī tu to man vari pateikt, vai ne? nu tad ņemšanos par to ka jānospēlē vēlvienu dziesmu kaut arī citi bija nolēmuši ka nespēlējam viņu es uzskatu par lieku. vispār uzskatu jebkādu citu komunikāciju izņemot muzikālu komunikāciju konča laikā par lieku, cik sapratu tad ne es vienīgais, runa pa lielam ir par to.

viss pārējais ko runājām vakar tās ir pilnīgi citas, par to pieņemšanu pilnīgi saprotu, bet nevajadzētu nonākt līdz regresam, vajag uzsist atpakaļ vilni.

paldies, ka izklāstīji savu iepriekšējo komentāru plašāk. tagad ir daudz skaidrāk, kāds ir tā vēstījums. jo, saproti, mēs esam cilvēki, un kā saziņas/komunikācjas metodi mēs izmantojam valodu. taču ir tik maz ārpus filozofu aprindām runāts un spriests par to, cik ši valoda patiesi ir spējīga pavēstīt mūsu domas citiem, par to, cik effective tool šī valoda ir. es, teiksim, uzskatu, ka tā ir efektīva tikai tad, ja cilvēki vienojas par definīcijam ("ko mēs sapratīsim ar vārdu x, ko mēs sapratīsim ar jēdzienu y?"), taču tas ir baigi ķimperlīgi. pretēji, ja cilvēki nevienojas par definīcijām, es ar vārdu x varu saprast ko citu, nekā, teiksim, tu saprastu ar vārdu x. nosacījumi kāpēc tā ir? vēsturiski (tavas dzimtas vēsture), sociāli (vide, kurā auga tavi senči un tu) un pat politiski (es šeit nekomentēšu, jo esmu apolitisks).

es tiešām biju tik uzstājgs (runājot par to, ka vaicāju sākumā visiem, vai viņi ir gatavi spēlēt)? ja tā, tad man jāatvainojas, jo es absolūti atbalstu viedokli par mieru un harmoniju pirms un uzstāšanās lakā - par to, ka nahuj nekur nevajag steigties, jo this is our fucking art. mums ir viss laiks uz pasaules (teorētiski),lai uzkrāmētos, noskaņotos un justies as ready as we should.

varbūt tas, ka man vienmēr sanāk uzkrāmeties pirmajam (būt gatavam, jo nav tik daudz štrumu)? un tāpēc ir mikrofons, vismaz es par to priecājos - tāpeč jau savlaicīgi varu vēsrties pie faniem/klausiājiem ar jebkādu sarunu, kaut vai par to, kādi laikapstākļi gaidāmi. es zinu, ka šeit tas, ārpus konteksta, izklausas stulbi, bet tur, zālē, tas nenormāli satuvina mūs ar viņiem, vēl vairāk samazinot to brīžiem kretīnisko barjeru starp mākslu un mākslas subjektu (cilvēku, parasto).mana ideja par ideālajiem končiem vispār ir tāda, kur viss noris kā tādā pulsējošā masā, kur mēs burtiski ēdam citu enerģiju, kā vini mūsējo (piemērs iz pasaules mūz.vēstures: http://youtu.be/8JpHoAnaPK0 ).
es spēju iztēloties daudz stiuāciju, kad runāša pa miķi, kamēr citi krāmējas nav vēlama un piekrītu tām, piemēram, ja mēs močōtu ko izteikti koncepcionālu - blkemetālu ar tērpiem un visādām grimase, tīru drone ar kaut kādiem skatuves tērpiem, kas cilvēkiem radītu kaut kādu noskaņu par mums ("sentanti", lol). bet mēs esam ž. uz skatuves "parasti džeki, kas spēlē interesantu muzačku,un dara to bez jebkādas ideoloģijas - tikai aiz mīlestības pret mūziku, tās "radīšanu", atspēlēšanu un vēlreiz - atspēlēšami.

tad tev kopumā sķiet, ka māksliniekiem nevajadzētu komunicēt verbāli ar klausītājiem brīžos, kad ir "pauzes" (piem., pārtrūkst stīga)? es agrāk, atklāti sakot, tā nemaz nemēdzu darīt. židrūna uzstāšanās reāli bija - uzkāp, nospēlē un pis prom. tas man lika justies uneasy, it kā kaut kas, ko mēs darītu, nebūtu līdz galam patiess.
bet tad viss mainījās. es arvien biežāk un biežāk stāvēju pie miķa (būdams bekvokāls. un, lūk, paralēli Ž spelējot dzīvajā ar MSK, mēs darījām tieši pretējo - pauzes aizpildījām ar ko patiesi interantu, fiktīviem stāstiem par nākošās dziesmas izcelšaos un vispār plašu, pat bezkaunīgu komunikāciju gan starp mums un skatītājiem, gan starp mums pašiem, tikai izmantojot miķus (tā otrā situācija gan nac cool pa lielalam un, manuprāt, to var izmantot tikai retā situācijā).

vecīt, tā reakcija un tās atšķirība bija jūtama. cilvēki nenormāli pavilkās uz šo komunikāciju. uz šo atklātību, sirsnīgumu, savā ziņā pohujismu. viņiem reāli tas iēpera. ar MSK mums pat šādi - sākot runāt pa miķi pirms dziesmas, bezazvai sanāca aizrunāties tā, ka tikmēr, kamēr kāsd runā (un viņa runātais jau ir parvērties stāstījumā), citi pielāgo savus instrumentus balsij un teiktajam, un sāk kaut ko spēlēt. rezultāts mani pārsteidza. un secinājums- mēs esam pavisam aizmirsuši par improvizāciju, par nebaidīšanos būt uz skatuves, par nebaidīšanos izģērbties uz skatuves (ne jau buriski) klausītāju priekšā. nez, piemēram, varu iedot vienu improvizāciju, lai uzskatāmāk, ko vēlos pateikt - noklausies, lūdzu, "skumjā tauta" no https://www.draugiem.lv/msk/ playlist (diemžēl man nav mp3) - tā radās tieši tā, kā aprakstīju. mēs runājām ar nabas dīdžejiem, un man uz synth blakus esošā pīpīte ar sakrapaļītu brūnulīti apgāzas un izb9ra, un es to centos salasīt, un tā, nu, tas sākās. aksidentālā māsla (that said, atradu krapšus, un visi laimīgi sabliezās, he).

saproti, kas mani kretinizē, ir mākslinieki, kuri apzināti/neapzināti ierobežo savu kreatīvo potenciālu. jo cilvēkam, kurš rada mākslu, svarīgs ir viss - grib viņš to vai negrib. iedvesma var rasties jebkur. ideja par ko jaunu - tāpat. bet, ja cilvēks neizmantos tik potenciāli enerģētiski spēcīgus mirkļus kā komunikacija starp klausītājiem un māksliniekiem, tad, jāatzīst, viņš laiž garām spēcīgus trumpjus, ko izspēlēt tajā pašā konc vai no kā iedvesmoties velākai darbībai. protams, ka es ar šo visu, runājot par mākslinieks/auditorija komunikāciju, nekāda ziņā negribu paust/nesaku to, ka tā ir jādara vislaik. nē, there's a right place and time for everything.

saproti, es vienkārši nevēlos, lai mēs esam tie autosuģestīvie latvietīši, kuri dara tikai tā, kā ir ērtāk, tikai tā, lai nevajadzētu izkāpt no komforta zonas un pafiškot par lietām plašākā mērōgā. vai aizraujošākā mērogā. cilvēki netic tam, cik viņi patiesībā ir interesanti, aizraujoši un skaisti. savā komfortā, savā nespējā "izrubīt ikdienu un tās principus".

runājot par to vārdu vakar - ne jau tas aizskāra. pats fakts, ka tu to lietu šāda kontekstā, tas aizkāra. gluži kā tas, ka man tika apgalvots, lai nestresoju - lai gan patiesībā es nemaz stresot nevarēju, jo mani bija benzīši (xanax). es biju mierīgāks par pašu mieru. acīmredzot tas, ka "pārāk bieži" vaicāju par tavu gatavību spēlēt, tev lika nodomāt, ka stresoju. vai kā tamlīdzīgi. jebkurā gadījumā, man ir princips, kam tiešām sekoju. un tā ir harmonija itvisur. nepakļaušanaš spiedienam. tas ir miers. miers stresainā situācijā. sanāk, ka vakardiena bija viens liels pārpratums šajā jomā. jo, nu, par to gatavību es tev vaicāju (vismaz man liekas, ka tas nebija tik uzbazīgi) tikai viena mērķa vadīts - to get this shit over with. gribējās ātrāk nomočīt un pist prom no tā elles sponsorētā pasākuma, kas, šķiet, bija radīts vien gr.biedru attiecību pišanai, heh! jo ta drausmīgā mūzika, kas skanēaja pims mums, bija kaut kāds sūds, kas, spriežot pēc visa, bija speicāli paredzēts mums no sērijas "how much you can handle this shite?". no tās pašas sērijas, kur Abu Dai cietumā vai kādā citā half-known half-legal jail spīdzina imates ar heavy metal\m/

Zini, kad tas iz aizvainojoši, ja tev saka, a uzvedies kā lohs/pimpis? Tad, kad tu otru vērtē tāpat kā sevi - kā patīkamu, inteliģentu būtni. Es ārpus konteksta spētu tā teikt, taču arī ļoti retā situācijā. Šādus vārdus izmantoju tikai ļoti reti, kad tiešam šķiet, ka šīe tuvie cilvēki sapratīs. Teiksim, humora ietvaros. Bet tā nopietni es tos nelietotu. Tas nav vajadzīgs, jo to visu var pateit v;el smalkāk, neizmantojt šos tīņu vārdus; cause we're better/more advanced. Mēs esam daudz asprātīgāki un smalkjūtīgāki. Un, lai būtu vēl labāk, ir jātiek pāri pašiem sev, vai ne? Ir jāprot smieties par sevi ,irnoszēt par sevi un tādā garā. VIenkārši esmu ievērojis, ka K ir izteiktas pasironijas trūkuma probl. ; peikrīti tač, tā ir ļoti, ļoti svarīga lieta...?

Labi, pietiks rakstīt. Gan jau ir vēl daudz sakāmā, bet man jau grie;z no ekr;an vien,ghh. Cya līdz 2d. Ceru, ka nepalaidu garām kādu svarīgu punktu.