- 3/31/14 05:02 am
-
paldies, ka izklāstīji savu iepriekšējo komentāru plašāk. tagad ir daudz skaidrāk, kāds ir tā vēstījums. jo, saproti, mēs esam cilvēki, un kā saziņas/komunikācjas metodi mēs izmantojam valodu. taču ir tik maz ārpus filozofu aprindām runāts un spriests par to, cik ši valoda patiesi ir spējīga pavēstīt mūsu domas citiem, par to, cik effective tool šī valoda ir. es, teiksim, uzskatu, ka tā ir efektīva tikai tad, ja cilvēki vienojas par definīcijam ("ko mēs sapratīsim ar vārdu x, ko mēs sapratīsim ar jēdzienu y?"), taču tas ir baigi ķimperlīgi. pretēji, ja cilvēki nevienojas par definīcijām, es ar vārdu x varu saprast ko citu, nekā, teiksim, tu saprastu ar vārdu x. nosacījumi kāpēc tā ir? vēsturiski (tavas dzimtas vēsture), sociāli (vide, kurā auga tavi senči un tu) un pat politiski (es šeit nekomentēšu, jo esmu apolitisks).
es tiešām biju tik uzstājgs (runājot par to, ka vaicāju sākumā visiem, vai viņi ir gatavi spēlēt)? ja tā, tad man jāatvainojas, jo es absolūti atbalstu viedokli par mieru un harmoniju pirms un uzstāšanās lakā - par to, ka nahuj nekur nevajag steigties, jo this is our fucking art. mums ir viss laiks uz pasaules (teorētiski),lai uzkrāmētos, noskaņotos un justies as ready as we should.
varbūt tas, ka man vienmēr sanāk uzkrāmeties pirmajam (būt gatavam, jo nav tik daudz štrumu)? un tāpēc ir mikrofons, vismaz es par to priecājos - tāpeč jau savlaicīgi varu vēsrties pie faniem/klausiājiem ar jebkādu sarunu, kaut vai par to, kādi laikapstākļi gaidāmi. es zinu, ka šeit tas, ārpus konteksta, izklausas stulbi, bet tur, zālē, tas nenormāli satuvina mūs ar viņiem, vēl vairāk samazinot to brīžiem kretīnisko barjeru starp mākslu un mākslas subjektu (cilvēku, parasto).mana ideja par ideālajiem končiem vispār ir tāda, kur viss noris kā tādā pulsējošā masā, kur mēs burtiski ēdam citu enerģiju, kā vini mūsējo (piemērs iz pasaules mūz.vēstures: http://youtu.be/8JpHoAnaPK0 ).
es spēju iztēloties daudz stiuāciju, kad runāša pa miķi, kamēr citi krāmējas nav vēlama un piekrītu tām, piemēram, ja mēs močōtu ko izteikti koncepcionālu - blkemetālu ar tērpiem un visādām grimase, tīru drone ar kaut kādiem skatuves tērpiem, kas cilvēkiem radītu kaut kādu noskaņu par mums ("sentanti", lol). bet mēs esam ž. uz skatuves "parasti džeki, kas spēlē interesantu muzačku,un dara to bez jebkādas ideoloģijas - tikai aiz mīlestības pret mūziku, tās "radīšanu", atspēlēšanu un vēlreiz - atspēlēšami.
tad tev kopumā sķiet, ka māksliniekiem nevajadzētu komunicēt verbāli ar klausītājiem brīžos, kad ir "pauzes" (piem., pārtrūkst stīga)? es agrāk, atklāti sakot, tā nemaz nemēdzu darīt. židrūna uzstāšanās reāli bija - uzkāp, nospēlē un pis prom. tas man lika justies uneasy, it kā kaut kas, ko mēs darītu, nebūtu līdz galam patiess.
bet tad viss mainījās. es arvien biežāk un biežāk stāvēju pie miķa (būdams bekvokāls. un, lūk, paralēli Ž spelējot dzīvajā ar MSK, mēs darījām tieši pretējo - pauzes aizpildījām ar ko patiesi interantu, fiktīviem stāstiem par nākošās dziesmas izcelšaos un vispār plašu, pat bezkaunīgu komunikāciju gan starp mums un skatītājiem, gan starp mums pašiem, tikai izmantojot miķus (tā otrā situācija gan nac cool pa lielalam un, manuprāt, to var izmantot tikai retā situācijā).
vecīt, tā reakcija un tās atšķirība bija jūtama. cilvēki nenormāli pavilkās uz šo komunikāciju. uz šo atklātību, sirsnīgumu, savā ziņā pohujismu. viņiem reāli tas iēpera. ar MSK mums pat šādi - sākot runāt pa miķi pirms dziesmas, bezazvai sanāca aizrunāties tā, ka tikmēr, kamēr kāsd runā (un viņa runātais jau ir parvērties stāstījumā), citi pielāgo savus instrumentus balsij un teiktajam, un sāk kaut ko spēlēt. rezultāts mani pārsteidza. un secinājums- mēs esam pavisam aizmirsuši par improvizāciju, par nebaidīšanos būt uz skatuves, par nebaidīšanos izģērbties uz skatuves (ne jau buriski) klausītāju priekšā. nez, piemēram, varu iedot vienu improvizāciju, lai uzskatāmāk, ko vēlos pateikt - noklausies, lūdzu, "skumjā tauta" no https://www.draugiem.lv/msk/ playlist (diemžēl man nav mp3) - tā radās tieši tā, kā aprakstīju. mēs runājām ar nabas dīdžejiem, un man uz synth blakus esošā pīpīte ar sakrapaļītu brūnulīti apgāzas un izb9ra, un es to centos salasīt, un tā, nu, tas sākās. aksidentālā māsla (that said, atradu krapšus, un visi laimīgi sabliezās, he).