veciit, tevi jaaglaabj, brauc pie manis uz Londonu.

esmu neglābjams, tāpēc palīdzu citiem (ja kas). un, vecīt, tevi jāglābj. es pat zinu, no kā - no tā, ka tu esi pārliecināts, ka domā brīvi, taču tavs prāts ir patiesībā aizspriedumu pārpilns (varbūt ne pārpilns, taču ir daži lieli aizspr., kas tev liedz brīvi un sirsnīgi komunicēt ar, piem., tuvu cilvēku par tev ļoti nepatīkamu tēmu); tādu aizspr., kuri izveidojās tik sen, ka tie ir pieņemti kā kaut kāda norma vai drīzāk tos pats nevar pamanīt, jo tie tiek uzskatīti ap personība sastāvdaļu. bet savā būtībā tie tomēr ir aizspriedumi, un tāpēc tos var ietekmēt, mainīt for good.
tas tevī neizpaužas ikdienā, that's for sure, bet gan kaut kādās stresa situācijās, kad tevi konfrontē tuvs cilvēks, tu kļūsti tik defensīvi ofensīvs, it kā netieši norādot vēlmi, ka vispār nekad, nekad nevēlies par to runāt. lai gan otrs cilvēks to uzskata par svarīgu tēmu. un tāpēc par to būtu jārunā. vai vismaz jāuzklausa. kaut vai cieņas dēļ.

šis aizspriedums izveidojās, visticamāk, tāpēc, lai tu spētu eksistēt vienā enerģētiskajā vidē ar saviem vecākiem, kas būtībā ir enerģijas vampīri, monstri un ne-humāniķi. tādu cilvēku vidū nevar tā vienkārši dzīvot. tā ir burtiska izdzīvošana. un tāpēc cilvēks ar tavām interesēm instinktīvi secināja un neapzināti izveidoja barjeru, kas iedarbojas noteiktās situācijās, kad apziņai šķiet, ka ir info ir pārāk piesātināts vai pārāk uzbrūkoši-patiess (tas ir, cilvēkam it kā ir taisnība, piem., pārmetot tev, ka esi kaut ko vai neesi kaut ko izdarījis, un tu to noraidi, lai gan apzinies vai arī, nezinu, neapzinies, ka tā ir patiesība (piem., tas, ka neesi/esi kko izdarījis).

šis aizsardzības mehānisms tev tieši kaitē, jo mums jau tā ir grūti komunicēt un saprast citam citu, pateicoties tam, ka patiesībā neesam nemaz tik attīstīti un mūsu valoda ir limitēta - tā nav tik spēcīga un mēs neesam tik spējīgi, lai spētu nodot informāciju precīzi. vienmēr iedarbojas kāds aizspriedums, uzņemot kaut kādu info. tevis gadījumā tu "pārstāj" uzņemt info, kas tev subjektīvi šķiet pārāk smaga, aizskaroša, konfrontējoša, nepatīkama, diskomfortu radoša. tas ir normāli. tā darītu jebkurš ar tavām pieredzēm, kurš neapzinātos, ka tas patiesībā viņam ļoti kaitē komunikācijā ar tuvajiem cilvēkiem. jo nereti ir reizes, no kurām nekādi nevar aizbēgt, kad par kaut ko kaut kas ir jāaizrunā. gan jau, ka parasti tu izrunā agri vai vēlu. bet es, kad mēs pēdējo reizi un pirms tam ilgus gadus tikāmies, ievēroju, ka dažos brīžos ši uztvere pazūd un tās vietā parādās agresija, kas vērsta pret ieinteresēto pusi. it kā varētu norakstīt uz "h dusmām", bet runā, ka tas parāda cilvēku "sliktos" aspektus ļoti labi. un tas būtu tikai normāli, ja tev būtu šāds aizspriedums. tāpat kā man bija aizspriedums pret savu tēvu, kuru es neuzskatīju nekādā veidā par normālu būtni, līdz nesen tikai sapratu, ka viņš tāds ir, tikai ļoti nelaimīgs savā būtībā (labi, ka viņš to neapzinās, jo viņš domā, ka ir okej).

piedod, ka tik daudz rakstu, vienkārši sagribējās pastāstīt to, par ko sen nav runāts ar tevi.

bet uz londonu es vēlētos braukt. apciemot jūs, galvenais. nezinu, vai spētu izturēt, jo man patīk komforts un consistency (at least, an idea about it). kā jums ar skvotu konstantumu? dzīvojat vislaik vienā vai vislaik mainat?

man vajag matriksu

glitch in to the real existence

es tikai nesaprotu, kāpēc Tevī tik ilgi mīt šī "Harija sāpe". un kā tas viss, ko par viņu šeit rakstīji, sasaucas ar Tavu "ideoloģiju", kas aprakstīta šajā rindkopā:

"Viena lieta, ko aizmirsu piebilst, ir tas, ka man ļoti nepatīk cilvēku aizspriedums, kas nosaka to, ka cilvēks, piemēram, mani uztver tā, kā viņš mani atcerās, kad pēdējo reizi tikāmies un plašākā mērogā komunicējām. Ar dažiem cilvēkiem neesmu ticies 2, 3 gadus, ar dažiem 5, 6 gadus. Līdz ar to viņiem nevar būt ne mazākās nojausmas par to, kāds es esmu tagad. Īpaši jau tad, ja viņi akli tic tam, ka cilvēki nemainās. Cilvēki nemainās, bet mainās viņu domas, viedokļi. Būtība ir tā pati, toties izjūtas/sajūtas, ko mēs varētu saukt par Pašu Galveno lietu, mainās, rodot arvien jaunas pieredzes un tādējādi secinājumus."

šķiet, ka Tu "Hariju" (pat, ja pieņemt to nevis kā reālu personu, bet gan kā simbolu visiem tāda veida deģenerātiem) uztver tieši tā, kā Tu viņu atceries pirms gadiem 5,6 vai 7 gadiem, vai ne tā? tāpat es īsti arī nesapratu, kā tad viņš Tevi uzprovocēja? ielūdzot Tavu draudzeni sandru uz savu dzimšanas dienu?

tā nav sāpe, tas vienkārši ir cilvēka piemērs. viņš reprezentē cilvēkus, kuri labāk pasmejas par Ideju, izdzer litru šņabi un atrubās. ar to viss ir pateikts.

Tu gan neatbildēji uz jautājumu par tiem X gadiem, pa kuriem pats tā propagandē - cilvēks ir spējīgs mainīties. Piemēram, cik man zināms, Harijs apmēram pēdējos 2 gadus, salīdzinot ar "agrākajiem laikiem", nedzer vispār.

Un nestāsti, ka Tev nav sāpes. Pieminēt viņu šeit, savā cibā, bija pilnīgi nejēdzīgi, jo skaidrs, ka no Taviem lasītājiem tikai apmēram mēs ar Sandru zinām, kas tas tāds Harijs, un par ko te vispār ir runa.

man tek asariņas, un es nezinu, kāpēc man sāp.

skatos, substances laikam atkal ir zaudējušas diktatūru pār Tavu komunikāciju ar cilvēkiem.

Apvainojos.

piedod, es tikai balstos uz savu pieredzi. es jau nezinu, kā ir.