- 4/28/13 02:01 pm
-
esmu neglābjams, tāpēc palīdzu citiem (ja kas). un, vecīt, tevi jāglābj. es pat zinu, no kā - no tā, ka tu esi pārliecināts, ka domā brīvi, taču tavs prāts ir patiesībā aizspriedumu pārpilns (varbūt ne pārpilns, taču ir daži lieli aizspr., kas tev liedz brīvi un sirsnīgi komunicēt ar, piem., tuvu cilvēku par tev ļoti nepatīkamu tēmu); tādu aizspr., kuri izveidojās tik sen, ka tie ir pieņemti kā kaut kāda norma vai drīzāk tos pats nevar pamanīt, jo tie tiek uzskatīti ap personība sastāvdaļu. bet savā būtībā tie tomēr ir aizspriedumi, un tāpēc tos var ietekmēt, mainīt for good.
tas tevī neizpaužas ikdienā, that's for sure, bet gan kaut kādās stresa situācijās, kad tevi konfrontē tuvs cilvēks, tu kļūsti tik defensīvi ofensīvs, it kā netieši norādot vēlmi, ka vispār nekad, nekad nevēlies par to runāt. lai gan otrs cilvēks to uzskata par svarīgu tēmu. un tāpēc par to būtu jārunā. vai vismaz jāuzklausa. kaut vai cieņas dēļ.
šis aizspriedums izveidojās, visticamāk, tāpēc, lai tu spētu eksistēt vienā enerģētiskajā vidē ar saviem vecākiem, kas būtībā ir enerģijas vampīri, monstri un ne-humāniķi. tādu cilvēku vidū nevar tā vienkārši dzīvot. tā ir burtiska izdzīvošana. un tāpēc cilvēks ar tavām interesēm instinktīvi secināja un neapzināti izveidoja barjeru, kas iedarbojas noteiktās situācijās, kad apziņai šķiet, ka ir info ir pārāk piesātināts vai pārāk uzbrūkoši-patiess (tas ir, cilvēkam it kā ir taisnība, piem., pārmetot tev, ka esi kaut ko vai neesi kaut ko izdarījis, un tu to noraidi, lai gan apzinies vai arī, nezinu, neapzinies, ka tā ir patiesība (piem., tas, ka neesi/esi kko izdarījis).
šis aizsardzības mehānisms tev tieši kaitē, jo mums jau tā ir grūti komunicēt un saprast citam citu, pateicoties tam, ka patiesībā neesam nemaz tik attīstīti un mūsu valoda ir limitēta - tā nav tik spēcīga un mēs neesam tik spējīgi, lai spētu nodot informāciju precīzi. vienmēr iedarbojas kāds aizspriedums, uzņemot kaut kādu info. tevis gadījumā tu "pārstāj" uzņemt info, kas tev subjektīvi šķiet pārāk smaga, aizskaroša, konfrontējoša, nepatīkama, diskomfortu radoša. tas ir normāli. tā darītu jebkurš ar tavām pieredzēm, kurš neapzinātos, ka tas patiesībā viņam ļoti kaitē komunikācijā ar tuvajiem cilvēkiem. jo nereti ir reizes, no kurām nekādi nevar aizbēgt, kad par kaut ko kaut kas ir jāaizrunā. gan jau, ka parasti tu izrunā agri vai vēlu. bet es, kad mēs pēdējo reizi un pirms tam ilgus gadus tikāmies, ievēroju, ka dažos brīžos ši uztvere pazūd un tās vietā parādās agresija, kas vērsta pret ieinteresēto pusi. it kā varētu norakstīt uz "h dusmām", bet runā, ka tas parāda cilvēku "sliktos" aspektus ļoti labi. un tas būtu tikai normāli, ja tev būtu šāds aizspriedums. tāpat kā man bija aizspriedums pret savu tēvu, kuru es neuzskatīju nekādā veidā par normālu būtni, līdz nesen tikai sapratu, ka viņš tāds ir, tikai ļoti nelaimīgs savā būtībā (labi, ka viņš to neapzinās, jo viņš domā, ka ir okej).
piedod, ka tik daudz rakstu, vienkārši sagribējās pastāstīt to, par ko sen nav runāts ar tevi.
bet uz londonu es vēlētos braukt. apciemot jūs, galvenais. nezinu, vai spētu izturēt, jo man patīk komforts un consistency (at least, an idea about it). kā jums ar skvotu konstantumu? dzīvojat vislaik vienā vai vislaik mainat?