- Normunds
- 3/9/06 01:25 am
- Deviņdesmito sākums un vidus Bolderājā bija laiks, ko varētu dēvēt par tipiskas postsociālās vides izzināšas periodu. Mūsu rīcībā bija tikko pamesta armijas daļa. Pēdējais krievs to pameta ap deviņdesmit ceturto, bet tas mums neliedza jau agrāk spert piesardzīgus soļus aiz dzeloņdrāšu apvītajām betona sienām. Kalašņikova un makārova čaulītes bija tās grunts, un augi, kas paretam izspraucās no zemes - demontētas prettanku raķetes. Mūsu odziņas bija mazas ampuliņas ar sarkanām galviņām, tās ar klusu paukšķi sašķīda pret pavirši uzbērto asfalta masu un to saturs bez īpaša aromāta iztvaikoja gaisā. Bet par to nav šis stāsts.
Nepilnu kilometru uz ziemeļiem atradās tā sauktais Bolderājas centrs, kas patiesībā bija krustojums, kas sadalīja četras zonas: kristiešu (pelēka katoļu baznīca), kapitālistu cūku (kaut kādu moderns lielveikals), azerbaidžāņu (tirgus, kur pārdeva arbūzus) un pārējo, sauksim viņus par salašņām (nojumes, kur tirgoja ziedus un no arzerbaidžāņiem uzpirktos arbūzus). Atceros, ka pāris reizes salašņas tika apstrādāti ar dūrēm no melno bokseru puses, nezinu, kāpēc, bet nojaušu, ka dēļ arbūziem, kas tika tirgoti par dempinga cenām. Jā, tie arbūzi tad parasti tā šķīda pa gaisu, ka viss asfalts bija kā asinīm noklāts. Vai esat redzējuši smagas avārijas? Ja jā, tad noteikti apjēdzat šo estētisko baudījumu - skatīties uz mitru asfaltu un prātot, vai tās ir asinis vai kāds cits šķidrums. Asfalts apsedz paradīzi.
Reiz, nē, īstenībā pat trīsreiz, bet toreiz es to visu redzēju... reiz netālu no manas mājas, pie paša tilta, precīzāk, nobraucot no tā, divi vieglie auto sadūrās ar dzelteno ikarusu. Mūsu trijotne, viena meitene, mans draugs un es, notikuma vietā bijām pirmie. Jūs tiešām neesat nekad bijuši vietā, kur tikko ir miruši vairāki cilvēki? Līdzīgu sajūtu, protams, ne tik izteiktu, var izjust atrodoties kādā senā baznīcā vai katakombā, bet tas vairs nav tas. Vasaras novakares tveicē virmo sāpes, un asfalts lēni izgaro smagus asiņu garaiņus. Savāds klusums ieskauj vietu, kur parasti dzirdama motoru dūkoņa un bremžu kaukšana, mašīnām strauji metoties pa labi un kreisi. Tikai brīžiem manu transu pārtrauc kāds agonijas kliedziens no lūžņu čupas. Skatiens uzmanīgi cenšas noteikt tā cēloni, bet tad apnīk, jo parādās jauni. Šur tur mētājas kāds gabaliņš no kāda, kas noteikti skumst pēc tā, bet tajā mirklī labi apzinies, ka palīdzēt vairs nevar. Labākais, ko var darīt, ir skatīties. Tādos brīžos tu saproti, ka nāve nav nekas šausminošs, ka tās patiesībā nemaz nav. Gaļa kaut kur atkrīt, sairst, to apēd tārpi, pēctam defecē, baro savus mazuļus, bet tā esence, visu apdziedātā, tā jau nekur nepazūd. Protams, tajā mirklī notiekošo saprāts nevar aptvert, tāpēc arī pastāv liela iespēja, ka domas sāks griezties atpakaļ kā magnetafona lente, līdz tās kaut kur iesprūst, paliek, brīdis iekšēja klusuma un eiforiska sirdsmiera, skats no trešās personas, dvēseles, gaismiņas, gariņi, filmas, holivuda, jēzus, glābiņš.
Atceros, ka tā meitene vienreiz, kad palikām pie mana drauga pa nakti, mums rādija savus dzimumorgānus un ļāva tiem pieskārties. Tas bija savādi uzbudinoši.
Normunds parasti uzturējās Bolderājas centrā. Viņš lēkāja šurpu turpu, pamīšus plaukšķinādams rokas te sev priekšā, te aiz muguras. Normunds vienmēr pret cilvēkiem izturējās laipni, jaunajām māmiņām palīdzēja nest kapitālistu iepirkumu maisus, veciem ļaudīm- šķērsot ielu, bet visvairāk viņam patika bērni, kas Normundam piegāja ar īstenu entuziasmu, kā pie rotaļlietas, kas tikko parādījusies veikalu skatlogos. Kalendāru viņš pārzināja no pirmās līdz pēdējai dienai un labi iegaumēja cilvēku vārdus, tāpēc biežāk redzētos un iztaujātos viņš nekad neaizmirsa apsveikt vārda dienā. Normunds bija apmēram trīsdesmitgadīgs kalsns kroplis, vienmēr nemazgātiem matiem un dauņa smaidu sejā lēkāja, lēkāja, cilpoja, smaidīja. Par spīti viņa slimībai, cilvēki bija atsaucīgi, bieži vien pat līdzjūtīgi. Dažreiz ilgi vēroju, kā kāds runājas ar viņu. Es neko nesapratu. Man viņa bija žēl, es Normundu gribēju izolēt no apkārtējās sabiedrības. Nē, tas nebija manos spēkos, es vēlējos izolēt apkārtējo sabiedrību no Normunda, es gribēju paņemt visus bērnus un aizvest pie sevis spēlēties kaut vai paslēpēs vai aklajās vistiņās, tikai lai neviens, sasodīts, nerunātu ar sūda Normundu.
Bet tad, kādā saulainā pavasara dienā, kad, mātes sūtīts, ar riebumu slāju uz Bolderājas aptieku pēc medikamentiem, ievēroju, ka kaut kas nav tā kā parasti. Normunda nebija. Prātā atsaucu iepriekšējās dienas. Normunda nebija. Nopirku zāles, skrēju uz mājām. Viņš noteikti ir saslimis, pāris dienas slimo. Patīkamā izmisuma steigā iegriezos pie sava drauga, kas nebija mājās. Atsveicinājos no viņa omītes, kas pirms mirkļa atvēra durvis un aicināja iekšā, ka es varot kaut ko uzēst un pagaidīt draugu, izklaidējoties ar viņa 16-bitu konsoli. Atsveicinājos un raitā solī devos lejup pa kāpnēm. Pie ārdurvīm apstājos, atguvu elpu un skrēju atpakaļ, uz augšu, uz trešo vai ceturto stāvu, kur dzīvoja mans draugs. Viņa omīte, kas vairs nedzīvo Rīgā, varbūt ir mirusi, nezinu, man toreiz pačukstēja, ka tantes tirgū esot teikušas, ka Normuns piedzēries, izdarījis ko sliktu un aizvests uz psihušku. "Ar tiem trakajiem jau nekad neko nevar zināt," uz atvadām pieklusinātā balsī nosēca drauga ome, un viņas elpas aromāts man likās familārs, tāpēc, pametis kāpņutelpu, devos uz vietu, ko dēvēja par mazo mežū. Tā bija niecīga bērzu birze, pāris izstīdzējuši balti stāvi, kas katru gadu teicās, ka šis gads viņiem būs pēdējais. Tur noteiktā vietā, pie viena no kokiem, steidzīgi ar rokām izkasīju bedrīti. Tas nebija grūti, jo zeme bija irdena, daudzu bērnu pirkstu uzarta un lolota, tā no cilvēku acīm glabāja noslēpumus. No tās es gandrīz vai neprātā izrāvu celofāna plēvi ar plīstošu saturu un iztinu to turpat zem dzīvā bērza. Ampuliņas, mazas, caurspīdīgas ar koši sarkanām stikla galviņām. Paņēmu vienu un pārējās saudzīgi satinu atpakaļ plēvē, ko vēlāk apraku tajā pašā bedrē. Ar bērnišķīgu neprātu skrēju līdz tuvākajam asfaltam, parīs reizes pakritu, aizķēries aiz spītīgām nāvinieku saknēm, un ampuliņa ar patīkamu paukšķi sašķīda pret pavirši uzbērto asfalta masu, un tās saturs bez īpaša aromāta iztvaikoja gaisā. Bet šoreiz tas bija citādāk. Todien es iepazinos ar vientulību. - 7 atstāja kaut koatstāj kaut ko
- 3/9/06 02:15 am
-
Beidzot kaut kas par lietu
- Reply
- 3/9/06 04:01 am
-
Man neko negribas teikt.
- Reply
- 3/9/06 11:08 am
-
lūdzu uzraksti arī par pārējiem
- Reply
- 3/9/06 11:13 am
-
Vai tu jau ej tanīs kursos?
- Reply
- 3/9/06 04:07 pm
-
Jā, un cik esmu bijis, secinājums nemainīgs - samērā bezjēdzīgi.
- Reply
- 3/10/06 01:46 pm
-
Kalašņikoviem un makārovenēm ir čaulītes? Kādas tās ir? Kaut kas līdzīgs čeholam?
Patīk, ka normunds pārzina kalendāra dienas. Es pārzinu tikai martu un pus aprīli. Tagad mācos septembri, bet grūti atcerēties četrpadsmito un piecpadsmito. - Reply
- 3/12/06 11:38 pm
-
šķiet, manā tuvākajā apkaimē ar vien tāds "normunds" apgrozās...priecīgas ir tās dienas, kad, dodoties uz universitāti, nenākas viņu pamanīt!
un "čaulīšu" vietā es izlasīju "caurulītes"... bet tas tā. - Reply