cik precīzi

es gribēju teikt, nu, tieši tā:)

resp. es ar no Āgenskalna

Ja tu tur vairs nedzīvo, tad izdomā, kurš gadalaiks tev vislabāk ir palicis atmiņā, un, esot tam, apciemo spilgtāko notikumu vietas. Baigi tripīgi :)

o, tas jau garām, vēl tālu... vasara - karsta, pelēka, putekļaina zeme, nīkulīga zālīte pagalma malās, daži puķu stādi pie Natašas pirmā stāva loga, zaļie un brūnie pudeļu stikliņi, milzu liepas ēna, sveļaini lipīgās malkas grēdas... un smirdošais, applūdušais pagrabs, vaļējā kanalizācijas lūka, mūžīgais vēsums un krēlsa kāpņu telpā

vispār āgenskalns šausmīgi līdzinās mazpilsētai. vismaz manējai.

Jā, putekļi... pēc rotaļām starp atkritumiem un salauztām es vienmēr biju tik netīrs, ka parasti, atnākot mājās, sāku jau brēkt pirms tiku ielikts bļodā un noberzts ar kaut ko švamveidīgu (tobrīd šķita, ka tie ir kaut kādi metāla sari). Un Nataša 2. stāvā. un bērnišķīga bijība pret lielo, ar skārdu apkalto kanalizācijas vāku, ko pa retam noņēma, lai izsūktu sūdus.
Ak Āgenskalns, pasakainais.

Jā, tieši tāds vāks, tieši tāds, es pat atceros tā skārda krāsu, un, kā tas sakarsa saulē. tikai pie mums viņš šad tad stāvēja vaļā, es nezinu - kāpēc, un vienreiz tur iekrita, ne, iesprūda līdz pusei(par laimi, viņa bija ļoti resna) viena tante no 12.dzīvokļa. bet, kad brauca "zelta vedēji", kā teica mana oma, jeb šinderi - kā teica mamma, tad visi taisīja ciet logus, dēļ tās smakas. un stāstīja par gadījumiem, kā mēdz pa to briesmīgo, resno trubu iesūkt kanalizācijā izmestus zīdaiņu līķīšus, - tas laikam nebija domāts manām ausīm, bet es dzirdēju, un tie stāsti baisi rosināja iztēli, nevarēju gulēt.
ateja mums, protams, bija sausā - koridorā, trepēs, - kopīga ar diviem kaimiņu dzīvokļiem. mamma man neļāva iet, ilgu laiku vajadzēja visas darīšanas taisīt podiņā, jo tur visādas infekcjas varot dabūt, nu jā, mamma taču bija medmāsa.
sēta mums arī bija, bet tad izpildkomiteja pieņēma to stulbo lēmumu, ka sētas jājauc nost... tomēr no ielas mūs norobežoja šķūnīšu rinda, tā ka būtībā nekas daudz nemainījās. pretējai mājai gan bija ļoti augsta sēta, tik augsta, ka pat tagad es tai neredzētu pāri, un to nezin kāpēc tā arī nenojauca, un es vienmēr centos ielūrēt tai noslēpumainajā pagalmā pa kādu zara caurumiņu.
bez tās liepas pagalmā bija panīcis ceriņkrūms un divas "hruščova papeles", tās vienmēr lamāja papus, īpaši pavasarī, kad ar pūkām pienesa visas istabas.

"Kanalizāciju leģendas"
Man bija bail no tā cauruma, kuram neredzēja dibenu.
Āgenskalnā man bija kļavas, pārvācos uz Bolderāju, tās nomainīja tevis minētās papeles, kas mani ļoti kaitināja, bet tas jau ir cits stāsts.

Šķiet, ka digitālā formātā kaut kur mētājas šadas tādas tēva bildētas astoņdesmito beigu/deviņdesmito sākuma Āgenskalna bildes. Jāapsola sev ielikt šeit, žurnālā.

Bet vispār mums jau tie laiki atšķirīgi :)

es gan īsti nezinu, bet šķiet, ka āgenskalnā nekas nemainās, visi laiki vienādi.

Tām bildēm ir īpaša aura. Pirmkārt, melnbaltas un samērā vecas, noskaņa taču. Otrkārt, tur figurē arī īsti 80'/90' cilvēki, automobīļi un noskaņa, heh.

Pat ļoti atšķirīgi - bet apbrīnojaimi tomēr, cik līdzīgi...

kā ar to ziemu? pavaicāji mātei?

Izrādās, ka es katru ziemu ļoti slimoju. Vispārējs veģetārisms ir pamatīgi uzlabojis manu imunitāti.

man bija hroniskais pluašu karsonis, atkārtojās katru ziemu. un mandeles strutainas. bet pārgāja kaut kā i bez visa veģeteārisma:) kad sāku ar sportu nodarboties.

Lasot komentārus, izrādās, ka arī tu esi parasts cilvēks.