- 11/4/05 12:15 am
-
Jā, tieši tāds vāks, tieši tāds, es pat atceros tā skārda krāsu, un, kā tas sakarsa saulē. tikai pie mums viņš šad tad stāvēja vaļā, es nezinu - kāpēc, un vienreiz tur iekrita, ne, iesprūda līdz pusei(par laimi, viņa bija ļoti resna) viena tante no 12.dzīvokļa. bet, kad brauca "zelta vedēji", kā teica mana oma, jeb šinderi - kā teica mamma, tad visi taisīja ciet logus, dēļ tās smakas. un stāstīja par gadījumiem, kā mēdz pa to briesmīgo, resno trubu iesūkt kanalizācijā izmestus zīdaiņu līķīšus, - tas laikam nebija domāts manām ausīm, bet es dzirdēju, un tie stāsti baisi rosināja iztēli, nevarēju gulēt.
ateja mums, protams, bija sausā - koridorā, trepēs, - kopīga ar diviem kaimiņu dzīvokļiem. mamma man neļāva iet, ilgu laiku vajadzēja visas darīšanas taisīt podiņā, jo tur visādas infekcjas varot dabūt, nu jā, mamma taču bija medmāsa.
sēta mums arī bija, bet tad izpildkomiteja pieņēma to stulbo lēmumu, ka sētas jājauc nost... tomēr no ielas mūs norobežoja šķūnīšu rinda, tā ka būtībā nekas daudz nemainījās. pretējai mājai gan bija ļoti augsta sēta, tik augsta, ka pat tagad es tai neredzētu pāri, un to nezin kāpēc tā arī nenojauca, un es vienmēr centos ielūrēt tai noslēpumainajā pagalmā pa kādu zara caurumiņu.
bez tās liepas pagalmā bija panīcis ceriņkrūms un divas "hruščova papeles", tās vienmēr lamāja papus, īpaši pavasarī, kad ar pūkām pienesa visas istabas.