"cilvēki atkal un atkal iesaistās ar viņu diskusijās. Un atkal un atkal kaut kā cieš no tā."

Šo vajadzētu kaut kā izvērst. Kā var ciest no diskusijas?

Ne jau no abstraktas diskusijas. Bet gan no apjoma un circlejkering fakta. Un no tā, ka vislaik nāk un cenšas uzsākt sarunu. Ciest no uzbāšanās.

Domu sapratu. Vai es ciešu no reklāmmateriālu ievietošanas manā pasta kastītē? Vai es ciešu no Facebook reklāmām, kas man padevīgi seko (faktiski, izseko) pakaļ visur Internetā? Šis formulējums par "ciešānu" ir interesants. Nezinu, ko domāt. Manuprāt, tas būtiski nonivelē reālu ciešanu jēdzienu. Ja asi polemizējošs interneta komentārs var tikt uzskatīts par "ciešanām", tad kā lai sauc īstas, briesmīgas ciešanas?

Manuprāt, nevar salīdzināt cibas saraksti ar reklāmrakstu pastkastē. Otrais ir bezpersonisks elements, pirmais ir diezgan personisks, apzinoties iepriekš piesaukto par cibu kā šauru vidi, kur visi aptuveni nojauš, kurš ir kurš. Te esošie tēli tomēr vēršas pie tevis konkrēti.

Cenšos komunikāciju starp cilvēkiem, vienalga, vai virtuāli vai acs pret aci, skatīt no zelta likuma aspekta - vai es darītu tā, kā vēlētos, lai dara man? Un man liekas, ka Krišjānis klaji ignorē šo principu, tāpēc, teiksim, acs pret aci komunikācijā viņš noteikti jau būtu atrāvies un tāpēc klusētu, bet virtualitāte dod iespēju turpināt, un turpināt, un vēlreiz turpināt, ad nauseam. Es neuzskatu, ka vardarbība ir vēlama parādība, taču apzinos, ka ir cilvēki ar īsu pacietības robežu. Atšķirībā no Krišjāņa, es dzīvē esmu atrāvies pa seju, un tieši tas man labāk palīdzēja saprast komunikācijas robežas. Ko lai saka, dažos gadījumos vardarbība nāk par labu.

Un galu galā es uzskatu, ka jautājumi, par ko parasti tiek diskutēts, ir ticības jautājumi (šeit jāuzsver, ka ne visi ticības jautājumi ir par reliģiju, pārsvarā tie ir par ko citu, bieži par soc./polit./ekon.jautājumiem). Un ticīgo jūtas aizskart nav zolīdi. Tāpat arī var redzēt, ka katra ticība ir spēcīga, jo diskusiju puses nekad nepiekāpjas, vienmēr paliek pie sava.

Šo divu iemeslu dēļ, man liekas, nav vērts turpināt. Viens, jo konstanti netiek ievēroti cilvēciskas uzvedības principi un tiek runāts par pušu personībām, otrs, jo runa ir par ticības jautājumiem. That said, neuzskatu, ka nedrīkst runāt par ticības jautājumiem - ja abas diskusijas puses ir pietiekoši nobriedušas, tad tas ir pat vēlams. Taču šeit skaidrs, ka kādai no pusēm parasti trūkst šis briedums.

Es nesaprotu - kas liedz Krišjānim pieiet cilvēkiem cieņpilni? Vai tad par tām tēmām nevar rakstīt arī caur sirsnīgu un draudzīgu enerģētiku? Es ļoti labi spēju iztēloties, cik patīkamas varētu būt tādas diskusijas, kā ietvaros iesaistītajām pusēm nebūtu nemaz vēlmes kaut kā verbāli notram nodarīt pāri, bet tā vietā viņi censtos dalīties savās izpratnēs par jautājumiem, kur mērķis būtu tiešām redzēt otras puses domu gājienu, ideju aiz Idejas. Tas būtu skaisti, ne?

Nu ok, nevar. Izskatās pēc tādas ļoti selektīva pieejas. Viena puse drīkst teju visu, otra puse nedrīkst gandrīz neko (jo "ciešanas"), tai ar citiem jāapietās it kā būtu uzvilkti balti cimdi. Ja jau "Это интернет, детка, здесь могут послать на хуй.", tad to būtu vienlīdz jāattiecina uz visiem.

Katram gadās, bet gadiem internetā uzvesties tā kā reālajā dzīvē neatļautos (uzmācīgi, rupji), nozīmē, ka cilvēks pats sevi neuztver nopietni. Protams, ka neviens cits arī viņu neuztvers nopietni.
Nedomāju, ka šādam cilvēkam ir lielas izredzes sagaidīt, ka pret viņu izturēsies kā pret līdzvērtīgu pieaugušo, kaut arī tehniski tādu izturēšanos ir pelnījis katrs. Atliek pie sevis brīnīties, kāpēc citi vienmēr kāpj uz galvas.

Tad kāpēc tu man tagad uzbāzies, pats mani piesaucot savā ierakstā? Lūdzu, neuzbāzies man.

Atvaino, vairs tā nedarīšu.

Paldies par sapratni.

Cilvēki no malas nenāks uz cibu meklēt kādu personāžu. Vairums vispār nezina, ka tāda ciba eksistē, un nekad neuzzinās, ja neparādīsies google pirmajos 10 rezultātos. Tāpēc pseidoanonimitāte nav domāta tiem, kas ir apņēmušies kaut ko atrast, bet tieši vieglās piepūles gadījumiem – tas var būt, piemēram, darba devējs, kurš pirms pieņemšanas darbā ātri apskata, kas internetā lasāms par kandidātu, utml. Kaitējums patiesībā var būt nozīmīgs. Es arī nerunāju konkrēti šajā gadījumā, bet vispārīgi.

Ir pienācis laiks nenovērtēt privātumu pārāk zemu. Ne jau velti pat Eiropas Savienībā tagad pat google tagad ir spiesta pēc pieprasījuma izņemt noteiktus meklējumus pat agrākiem noziedzniekiem (ja ir pagājis pietiekams laiks un tas vairs nav būtiski, var tikt uzskatīts par jaunības muļķību utt.).

Es piekrītu, ka ir pienācis laiks novērtēt privātumu. Tāpēc, ja cilvēks vēlas tā ķengāties kā Krišjānis, viņam būtu jānomaina pseidonīms no sava īstā vārda, uz jebkuru citu vārdu. Nu, lai viņu pēc tam kāds nenodokso (ieejot TELOS un saplusojot 1 + 1), vai ne?

Tā tagad ir realitātes pārrakstīšana. Ne jau tā notika "doxošana" šajā gadījumā. Iesaistītās personas jau iepriekš zināja reālo un faktisko identitāti un tad izmantoja to, ko profesionālajā žargonā sauc par "parallel construction", piemeklējot vajadzīgos "pierādījumus". Mēs taču zinām, kā tas notiek.

Protams, viņa cīņa var būt ir veltīga. Bet kāpēc jāveicina šī doksošanas kultūra? Paies laiks, kad cilvēki sapratīs, ka tāda rīcība ir nosodāma – tāpat kā spļaudīšana uz ielas vai klepošana citam cilvēkam virsū.

Es piekrītu, ka tas nav forši - piesaukt cilvēku īstos vārdus un uzvārdus te. Taču es reizē arī ļoti labi saprotu, ka cilvēki ir emocionālas būtnes un ka ir robežas. Un ka noteiktās situācijās, emociju ietekmē, mazāka apmēra triggeri var izraisīt rīcības, kas tālāk izraisa lielākas sekas nekā varbūt sākumā tika iecerēts. Un/vai vispār par ko tādu netiek padomāts. Citiem vārdiem, šajā gadījumā abas puses rīkojās vienlīdz muļķīgi.

Nez, man citreiz uznāk vēlme parunāties (pat ja zinu, ka ar sienu), katrā ziņā nekā īsti neciešu, tikai šodien drusku tāda paģiru un to pavadošā kauna sajūta, ka aizrāvos un ka nevajag barot trolli, kuru vispār neinteresē diskusija un viss tas. Bet reizē arī pofig tomēr tas kauns.

Es jau vairāk te par viņu kā persona non grata tēlu vispārīgi. Tiešām vienīgā jēga no viņa ir iespēja iegūt vairāk skill pointus bezjēdzīgā diksutēšanā (kas nav bezjēdzīgi skillpointi, jo dzīvē var noderēt jēgpilnākās situācijās). Bet tas arī viss. Jo pārliecināt viņu par to, ka viņš kļūdās, vai arī pieņemt viņa romantizēto realitāti - tas viss nav reāli. Ja vien neesi viņa domu gājiena (memētizētā realitātes romantizēšana) piekritējs, t.i.

Jap, diezgan precīzi.

vajadzētu kaut kādu īpašo teicienu izdomāt, lai palūgtu cilvēkam nerakstīt neko pie sava komentāra. nu, kad ieeju kaut ko piebilst kādā puķkopības bezatslēgas tēmā un ierodas lietotājs, kurš sāk manu ierakstu provocējoši komentēt, bet ar kuru diskusijas allaž aiziet kaut kā nepatīkami, tādēļ negribu viņu tur redzēt, bet rupjai arī negribas būt - tur derētu kaut kāda pieklājīga atruna. piemēram, es tevi mīlu, bet nekomentē mani. ETMNM

Ak Dievs, cik tu tomēr izrādies truls, līdzīgi kā pārējā cibas pseidoliberālā varza, kuriem tagad nav lielāka naidnieka un ar sūdiem apmētājama lietotāja par Krišjāni. Cilvēki ar augstām izglītībām, bet aprobrežotības līmenis , krieviski trēpīgi izsakoties - зашкаливает.

Līdz šim uzskatīju tevi par tādu puslīdz inteliģentu un puslīdz objektīvi neitrālu tipiņu, ar kuru, piemēram man, ir ne mazums atšķirīgu viedokļu par daudzām lietām, bet kurš ir mēreni sakarīgs.
Kopš šī tava posta vairs tā neuzskatu.

don't feed trolls