- 4/11/21 05:02 pm
-
Manuprāt, nevar salīdzināt cibas saraksti ar reklāmrakstu pastkastē. Otrais ir bezpersonisks elements, pirmais ir diezgan personisks, apzinoties iepriekš piesaukto par cibu kā šauru vidi, kur visi aptuveni nojauš, kurš ir kurš. Te esošie tēli tomēr vēršas pie tevis konkrēti.
Cenšos komunikāciju starp cilvēkiem, vienalga, vai virtuāli vai acs pret aci, skatīt no zelta likuma aspekta - vai es darītu tā, kā vēlētos, lai dara man? Un man liekas, ka Krišjānis klaji ignorē šo principu, tāpēc, teiksim, acs pret aci komunikācijā viņš noteikti jau būtu atrāvies un tāpēc klusētu, bet virtualitāte dod iespēju turpināt, un turpināt, un vēlreiz turpināt, ad nauseam. Es neuzskatu, ka vardarbība ir vēlama parādība, taču apzinos, ka ir cilvēki ar īsu pacietības robežu. Atšķirībā no Krišjāņa, es dzīvē esmu atrāvies pa seju, un tieši tas man labāk palīdzēja saprast komunikācijas robežas. Ko lai saka, dažos gadījumos vardarbība nāk par labu.
Un galu galā es uzskatu, ka jautājumi, par ko parasti tiek diskutēts, ir ticības jautājumi (šeit jāuzsver, ka ne visi ticības jautājumi ir par reliģiju, pārsvarā tie ir par ko citu, bieži par soc./polit./ekon.jautājumiem). Un ticīgo jūtas aizskart nav zolīdi. Tāpat arī var redzēt, ka katra ticība ir spēcīga, jo diskusiju puses nekad nepiekāpjas, vienmēr paliek pie sava.
Šo divu iemeslu dēļ, man liekas, nav vērts turpināt. Viens, jo konstanti netiek ievēroti cilvēciskas uzvedības principi un tiek runāts par pušu personībām, otrs, jo runa ir par ticības jautājumiem. That said, neuzskatu, ka nedrīkst runāt par ticības jautājumiem - ja abas diskusijas puses ir pietiekoši nobriedušas, tad tas ir pat vēlams. Taču šeit skaidrs, ka kādai no pusēm parasti trūkst šis briedums.
Es nesaprotu - kas liedz Krišjānim pieiet cilvēkiem cieņpilni? Vai tad par tām tēmām nevar rakstīt arī caur sirsnīgu un draudzīgu enerģētiku? Es ļoti labi spēju iztēloties, cik patīkamas varētu būt tādas diskusijas, kā ietvaros iesaistītajām pusēm nebūtu nemaz vēlmes kaut kā verbāli notram nodarīt pāri, bet tā vietā viņi censtos dalīties savās izpratnēs par jautājumiem, kur mērķis būtu tiešām redzēt otras puses domu gājienu, ideju aiz Idejas. Tas būtu skaisti, ne?