Pieturas punkti maratonā

Saraustīta. Visa tā padarīšana ir gausa, neinteresanta un skumju pilna. Smadzenes strādā uz 180% domājot, analizējot, mēģinot turēt tais iepriekš uzlauztajās "gudrībās", kas lika apzināties sevī spēku un ticību esam.

Sadragāts mazs nelaimes putns, kas baidās no pieskārieniem un apkārtējo tuvības. Nē, tuvību ļoti gribas, bet tā, lai tā tik ļoti īpaša. Vērsta tikai uz aplauzto spārnu samīļošanu, nosalušā rumpja lēnu un un spirdzinošu sildīšanu. Acu priekšā var zīmēt divu liesmiņu blakus degšanu, kur viena pavisam dziestoša piekļaujas stiprajai un uzņem sevī to karsto tvīkumu, to milzīgo spēku. To enerģiju un vēlmi degt. Aptaustīt visu apkārtējo, sajust katru garāmejošo un atstāt pēdas tā esībā. Bet tas nosalušais putnēns tik lien pa stūriem un jūt savos plecos smagumu, kas neizprotami tam jānes. Kaut kāda tur atbildība? Kaut kādi tur kritieni un dvēseles sāpes? Taču putnēna galviņa par mazu, lai izraktu tik nevajadzīgi dziļās, visu to vētru un traumu saknes.. priekš kam? Tā pat, savā mirklīgi subjektīvajā skatienā no šā mazā redzesleņķa, viņš saprot, kas tas uz globālā stīgu režģīša ir mikroskopiskas nozīmes gadījums. Visai skarba apziņa savā mazumiņā.
Saspiestās krūtis ilgojas spirdzinoša, jūsmu pārpilna gaisa. Mazās kājeles ilgojas spraigus un ķermenis dejiskus mūzikas ritmā spēlētus soļus.. SKumjās ačeles slāpst pēc dzirkstoša pāra pretī, kas atmirdz pavisam spoži pie katras nebēdnīgās liesmas. Dvēselīte alkst pēc rotaļīgas saplūšanas, pēc pamatīgas izaicinājumu pilnas pozīciju noskaidrošanas :) Tik klusie un mierinošie čuksti, kas kopā ar karstu elpu pārklātu ausu galiņus un liktu kņudēt vēderā. Maigi meklējošie, kaismīgie pirksti plaukstu galos, kas slīd visur, kur sajūt ķermeņa pretīmplūšanu...

Pavasara mānīgais laiks atkal ir iestājies.
Nu jau cits skats, tik daudz taču to neparasto pavasaru bijis. Dažādas pamošanās, aizmigšanas un noskurināšanās - kā tad mēs te tikām? Un taču tik daudz durvis priekšā, caur kurām iet, tik daudz dažādu ceļu un virzienu. Tad kāpēc jāatgriežas pie sevis apšaubīšanas un tā piepampušā burbuļa, ka netiek piepildītas ekspektācijas visos virzienos.. tik vai tās vispār ir īstas? Vai pašam no sevis? Vai projicētas caur savu traumēto prizmu, pavisam sagrozītas? Šis jautājums daudz klusāks un neskrāpējošāks liekas brīžos, ka taču tomēr zini kur ej. Jo tas putnēna instinktos ierakstīts. Varbūt brīdis, kad spārni neceļ debesīs, bet kad atmirdzēs jaunās, krāšņās spalviņas, kad to mīkstie gali saplūdīs ar vēja pūsmu, tad tik putnēns celsies debesīs.. un tad tik putnēns lidos! :)

Neapšaubīt to, ko es gribu.

Fell like You deserve it!

Ja es pasperšu soli atpakaļ, vai palikšu uz vietas. Jautājums tāds, kurā gadījumā iekritīšu dziļāk.

Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.

Par to, par ko visi:
Par rozā pasauli un smaidu koku galotnēs;
par skumju klauniem un skarbiem apskāvieniem...
Tā kā visi un kā neviens cits, es ticu:
Vēl biežāk lidot un retāk krist!

Emociju un atziņu.

Tik daudz izrakts no 15 skatuves minūtēm.
Viss, kas pirms un pēc tik pastiprina.
Milzum daudz fiziski jūtama plūduma.


Un tagad patiesi es zinu, viss, kas plūst, tas ir gūstams.

Faktiskie cilvēki pret fiziski emocionālajiem, ne jau tā, ka vieniem tikai viss, nē, visiem, bet ko viņi redz, kā redz, kā atceras.

Drebēšana salā ar gruzdošas tabakas skaņu, ne smaržu un tik daudz cilvēciskā.
Neieliekamas vārdos sajūtas.

Tas cilvēciskums. Un pat cilvēciskais vājums, tas ir tas pats skaistākais.

Un īstenībā jau nekas nav teātris, viss ir pa īstam.

Es tevi gribu


Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.


Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.


Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.


Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.


Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


/Imants Ziedonis/

Tāds retorisks jautājums īstenībā.

Visu šo brīvdienu nedēļu galvā tik viena doma - jāmācās, jāmācās, laika maz, tāpat nepaspēšu nodot, jārukā skarbi, bet vēl jau daudz laika, davai, rītdien! Un tā nu attopos vakar, 5 rītā spēlējoties ar magnētiskajām bumbiņām, ka atrodu visu ko, tikai, lai nemācītos! Būtu vēl ķērusies klāt mājas darbiem - traukiem, veļai, tad vēl būtu ok, bet nē, meklēju muļķības internetā, pētu bildes, un tikai ākstos.

Kāds tad nu galu galā ir secinājums?
BĻEĢ, es esmu sliņķe vislielākā, ko vien varu iedomāties! Taču tikai 1-2 mēneši un 3. kurss būs pabeigts, vai tad nevarētu saraut!?! Bet nu jā, apzinoties, ka visu semestri nekas darīts nav, grūti pieķerties, jo ir DAUUUDZ!

Ja vien šis būtu tāds pirmais ieraksts... johaidī, tas taču liecina, ka man tās mācības galīgi neinteresē.. bet tā taču nav, kad ķeros klāt un beigās taču vienmēr prieks, ka esmu izdarījusi... Jautājums, varbūt vēl nav pienācis kritiskais brīdis? Bet taču ira jau, pēc 2 dienām jānodod! Un pa šo laiku tiešām, fiziski tas nav iespējams! Bet mani taču tas neuztrauc.. jau tiek pārcilātas iespējas, kā tikt pie zīmes, vai arī, pohui par atzīmi, var taču nodot vēlāk... BET, taču mana attieksme nav ok! Kādreiz taču i iedomāties nevarēju, ka varētu kavēt darbus!

Jā, laikam jau skola un karjera nav prioritātes.. Un vai tiešām es būtu tik sekla un aprobežojos ar attiecībām un aktīvu sabiedrisko dzīvi? Ir taču kādi mērķi arī man profesijā? Ne?
Kā lai to sajūt? Kā lai saprot, ka arī man ir kāds potenciāls arhitektūrā, ka arī es varu uztaisīt ko skaistu, ko kvalitatīvu, ko apbrīnojamu?
Heh, atcerējos krāsu tuneli, kad biju sapīpējusies zāli, toreiz globāla atklāsme - NĒ, manas smadzenes tomēr ir ģeniālas!
Tik vajag iemācīties to izlaist!

Korķis starp apziņu un zemapziņu? Radošā krīze?
Vai pārāk ērta un laba dzīve, kas neprasa radikālas pārmaiņas un šāda veida pašapliecināšanos?
Vai pārāk vājš raksturs? Kas nepieļaus, ka kārtējo reizi tevi noliek, paziņojot, ka neko nesaproti? Kaut kāda emocionālā barjera? Ar domu apakšā, labāk neizdarīšu neko, nekā pieļaušu, ka mani noliek..?

Kaut kur iekšienē jau saprotu, ka varētu labi, pat ļoti labi. Tikai jāuzrok.
Bet vai tiešām slinkums un demotivācija?

Kā lai aktivizē šo vēlmi? Kā lai sev iestāsta, ka man sanāk? Ka esmu laba?

Hmmm, laiciņš ārā foršs, saulīte spīd, putniņi čivina, ir pielnīgākais pavasaris!
Un LSPA studenti vakar iekš fīlinga kopā ar mani dzimšanas dienu sagaidīja. Sen nebija nomainīta publika, tāpēc tā mazliet pietrūkst. Kā nekā, biju sen noilgojusies pēc dirty-dancinga :DD
Bet šorīt.. uuuuui, sākotnējais garastāvoklis nulle, kā nekā pāŗsteigums ar tēti pie durvīm bija, kā teikt, ne īsti gaidīs :D
Bet nu tiku pie aizkaru stangas virtuvē :)
Un tagad gan, jāķeras pie klīninga, jo šodien pie manis, cerams, atnāks cilvēciņi, lai patusētu pie mums :)
Bet aprīlis kā tāds - visai spēcīgs - ar teātra festivālu, kur ieguvu labākās aktrises titulu :) Daudz mazu pasēdēšanu - pie Mares, pie Kristapa - svinot Naura dzimšanas dienu, boulings, piedzīvojumi Ventspilī ar nejaušiem līdzbraucējiem, kurus drinkinggeimā nejauši uzaicināju :) Un viss turpinājās arī pēc pamošanās - tādas mierpilnas brīvdienas ar ieslēgšanu bērnu pilsētiņā un daudz Ventspils :)
Bet es negribu rakstīt sliktas lietas, gribu tās aizmirst, ar priecīgu skatu nākotnē, kā nekā jauns dzīves gads iesācies!
Un Valdis tūlīt atnesīs 10litrus šņabja :D :D taisīsim mojito pakaļdarinājumu :D Tik vēl jāaiziet pēc piparmētrām un laima :)
Bet nu - HAPPPYY HHHAPPY :)

bet īstenībā es rakstu tik naivi un nevainīgi it kā paralēlās degošo acu, azarta un kaisles pret dzīvi un vīriešiem nepastāvētu.
Laikam bailes virtuālajā tīmeklī tikt uzmeklētai ne īsti gataviem cilvēkiem šo informāciju samakšķerēt, nezinot no dzīves šo manu pusi.

Jā, jā. Zinu, ka sākumā apsolīju, ka rakstu priekš sevis un vecumdienām, kā arī vienkārši - lai kādu no dzīves sfēru līknēm varētu sazīmēt.

Bet ja nu tomēr kāds lasa, aiz cieņas pret visiem interesantajiem blogiem, ko esmu uzrakusi - lasītājam IR tiesības priecāties par kvalitatīviem tekstiem un interesantām tēmām!
Jā, jā, jā!!!

uuu, pēdējā laikā tik daudz visa kā :)
Biju Ventspilī, neko prātīgu gan tur nesadarīju, tik vien kā māsīciņu jaunāko satiku un biju pārsteigta. Par sevi gan vairāk, ka nemāku argumentēti un saistoši savu nostāju attiecībā pret mazgadīgo seksu izstāstīt. Tā skaisti un iedvesmojoši. Kaut gan, grūti jau mainīt domiņas, kas sākušas iet savu ceļu.

Bet svaigākā atmiņā ir šā nedēļas nogale.
Sākot ar diviem vakariem alā un daudz sarunām, alus un korp! pārstāvjiem. Tad turpinājums seksuālajā revolūcijā, kas visai pārsteidza. Jau iepriekš pieredzēju, ka amerikāņi māk tādas lietas skaisti un vienkārši pastāstīt, bet tik labi nebiju gaidījusi. Daudz aizspriedumu par kristiešiem un seksu sabruka. Atsitās pret to, ka mūsu mietpilsonīši Latvijā nespēj pasniegt informāciju, kas būtu saistoša jauniešiem, paskaidrojot no psiholoģijas un pamatojot vērtību tai pašai nevainībai līdz kāzām. Njā, interesanti gan.
Un tad vel pasākums pie manas mīļās c!māsiņās, kas savu dzimumdienu svinēja ar trakiem, kliedzošiem patatoe cilvēkiem, pokeru un magnētiskajām bumbiņām, kas ir TĀDA lieta! Dabūšu sev tādas :)

Bet tā, negribas pievērsties mācībām, bet vajaga gan...

nja. Tad nu tā.
Kritiskais brīdis jau sen ir pagājis, sen jau ir atbildēti samilzušie jautājumi - gribu/negribu/vajag/nevajag.
Pārvērtēju. Parunājos. Nu, pa lielam sapratu.
Ka pati jau gluži vairs necenšos. Nu vismaz ar savu čalīti. Bet ja nav dižās motivācijas? Man pat nav jāpakustina pirkstiņš - viņš jau mani grib... ehh.. :D
Protams, novērtēju to, cik ļoti viņš mani, un manis dēļ un, un, un, BET, vienmēr iezogas tas spīts un tā vēlme - BRING IT ON! protams, protams, vēlme pēc visdažādāko emociju gammas... tam arī ir risinājums - tamdēļ jau visi tie citi vīrieši un pasākumi bez Viņa.
Bet es vienmēr esmu bijusi maksimāliste attiecībās, gribas visu no viena cilvēka, tāpat saprotu, ka tas būtu prasāms no manis. Un tā ir bijis. Zinu to sajūtu.
Laikam jāaiziet uz kādu smalku balli. Neķītras dejas publiski jāpadejo :D :D
Nu, ne gluži neķītras, bet tomēr tās uzkurinošās - sex uz skatuves versijā :DD
Bet man pietrūkst valdzināšanas, pavedināšanas, flirta, sajūtas, ka tevi iekāro, grib.. un never dabūt :D tuvuma sajūtas, kad apzinies, ka jūt tavu smaržu, katru kustību, elpas vilcienu.. gribu visas šīs spēlītes atkal!!!
Un ar citiem vīriešiem... nez kā gan pavērst pret savējo :)
Ir varianti?

Es negribu pieaugt.
Kas nekaitēja vakaros un naktīs ballēties, satikt cilvēkus, iet uz dažnedažādiem pasākumiem, saņemt stipendijas, mazliet pamācīties, pa dienu aiziet uz universitāti (reizēm), ēst, ko pagadās, smieties, daudz dzert, smēķēt (un fiziski daudz tas neietekmēja), tāpat arī tā neizsmeļamā enerģija un entuziasms, un tie daudzie cilvēki, tie daudzie vīrieši.

Bet tagad - es mācos pa nopietno (nu, vairs nevar tā atļauties, jo tas dārgi maksā), man ir nopietnas attiecības - viens vīrietis, nesmēķēju, lietoju maz, un nav entuziasma. Un varbūt pat spīd kāds amatiņš.

Varbūt tik tā liekas nogurdinošās sesijas ietekmē, bet nu, vai tiešām man jau pietiek plosīšanās/??
Gribu VĒL!!!!! Gribu viegli, sievišķīgi, koķeti, nenopietni, traki, bet tai pašā reizē uz piedienības robežas, gribu emocijas, daudz daudz muļķīgu sarunu, gribu daudz, daudz cilvēku - viņu emocijas, gribu viņiem stāstīt - bet tā, lai pašā deg.

Vēl negribu pieaugt.
Un nesakiet, ka to var atļauties pieauguši cilvēki. nē, nē, nē. Daļu jau var, bet tā nevar. Ka vienudien pagriezies un brauc uz mēnesi stopēt. Nevar tā.

Bet kopš es nepīpēju (vai nu arī interesantas sakritības rezultātā), bet man šķiet, ka mana sejas un āda vispār ir palikusi daudz gludāka, skaistāka un tāda - tvirtāka, jā. Bet vizuāli pat seja šķiet daudz simpātiskāka :)

Citāts iz vakardienas:
"Kad amats rokā, tad visi vārti vaļā - kā ES Šengenas zona"
by old! & mazā :D :D :D :D

uuu, šodien pat kaut kāda forša sajūta :)
Tas nekas, ka gulēt aiziets 6 un vēl arī ne gulēt :)) un tad jau piecēlos 11 skicēt vēl un vēl... bet neinteresēja jau tās skices šodien nevienam.. nez, kā būs, kad ieraudzīs eksāmenā ar visu to papildus info, kas tur ir :)) ceru, ka i runāt maz varēs. Bet veiksmes spēle laba būšot. Viens jautājums no 32 un ORĀLI, johaidī.. nu tas pēc principa - kurā rociņā končiņa? Labajā?, nē, nepareizi, šoreiz divnieciņš, diemžēl arī budžetiņš nesanāks, un diemžēl arī kredītiņš jāņem 2150 latiņus taču arhitektiņš sapelnīs ātri, vai ne? /nu, kad dabūs darbiņu prostitūcijā vai kur../

Bet ja pa nopietno, tad foršas sejas kursabiedriem - visiem kā vienam - nopampušas, bālas, neizgulētām acīm - meitenes, kas parasti jaukās caciņas - neķēmmētiem matiem - tas bij kaut kas jauns :D Redz, ko sesija ar cilvēkiem dara.

bet laikam pat ar manu slimnīcas divu dienu zīmi vajadzēs mēģināt sadabūt to sesijas pagarinājumu :0 un kas zin, ja nu paveicas :DDD

Tagad tik skricelēt tā mazuliet.. kas tad tur vēl daudz atlicos - tikai Spānija, Anglija, Čehija, Ungārija un Polija.. bet tas jau 5 jautājumu ietvaros, pārējie 27 taču jau gandrīz pieveikti. Un renesanse mani arī mīl :))

Es varēt likt likmi uz to, ka izvilkšu.. hmmm... 13. jautājumu!
Un tas ir.. Romas Sv. Pētera katedrāles būvvēsture un evolūcijas etapi :DDD KĀPĒC GAN NE??? Kurš tad šito nezina...??? :DD

Jāiet iegrauzt :)) Riekstu šķaidīšana nomierina :DD

Heh, vakar izdomāju mirklī, ka jādzer vīns, jāēd suši un jāskicē tālāk. No tā visa - ēdu suši, dzēru vīnu, bet skicēšanas, protams nenotika. tā attapos jos skatoties vecas bildes ar tukšu vīna pudeli. Solīties no rīta agri celties bija stulbi,tas tik ap 2 izdevās, bet nu jautrākais tas, ka arī tagad, kaut gan viena nakts tik priekšā - nav dižās motivācijas. Ļoti, ļoti apnicis ira...
nezinu, kā darīt.. ar to siguldas dzelzceļa staciju arī.. varbūt nemaz nevajag taisīt uz komja? tas būtu pārāk ilgi - a tā ar rociņu cik-cak un viss gatavs :) protams, kvalitāte galīgi nebūs tā, bet ko tad pa 1 dieniņu var iespēt.
Vēl jau jāizdomā, ko darīt ar to projektēšanu, nez, vai sesijas pagarinājusm derēs, jo it kā jau pat legāli visu to varētu dabūt - kā nekā slimnīcas zīme man ir, bet nu parasti jau tas nevienu neinteresē. Bet es gribu taisīt maketu pat :) un tas jau ira daudz ;)
Kas vē? gribas pīpēt.. bet to nedaru jau kādu 1,5 nedēļu :0 cool, vai ne? :)
ceru, ka skolasbiedri ar savu starpbrīžu laia pavadīšanu mni nesameņģēs uz šito padarīšanu atkal.
Vasarā jau vienu mēnesi izdevās, bet tad bija savādāks nobeigums - lietainā Mančestera ar visiem viņas sūdiem un tur jau nevarēja nepīpēt.
Bet vispār man ir bail par savu jauno kompi. Samaksāju brangu naudiņu un vareni varenu serverēnu dabūju, bet tas mans vecais hdd viņu čakarā - jāņem ārā, bet bail.
Cerams, ka mans draudziņš līdzēs. Un vispār jā, viņa pietrūkst. Kad viņš ir klāt, tad labāk vedas mācīšanās.
Ai, pietiek te murgot :

Hey!

Oioioi, kā tik nav gājis...
Raisīju savu projektēšanu, taisīju.. tiku tālu... pēdējā nakts, vēl kādas stundas 8 palikušas - tieši lai nobeigtu un maketiņu uzblieztu, bet, kas notiek? DATORS vnk NOBRŪK... ar visu projektu iekšpusē.. un dabūt ārā nav iespējams... njā.. panika, panika...
Bet nekas, dabūju šo mazo serverēnu - ar 4Gb ramu, 1Tb hhd 3taukšķīgu hercizitāti :)))) WOOOHOOO! Un šim pat video kartiņā 1Gb, tā kā manus modelīšus velk, ka prieks!!!

Tagad tik maukt.
Vēl jau viss nav beidzies, jo nesaprašana ar budžetu būs liela.. atgriezīsies erasmusieši un konkurences esamība atkal uzsitīs pa lietvedītes spēju pieņemt loģiskus lēmumus. Bet nu cerēsim, ka rotāciju tas man neliegs. Šoreiz pat varu prasīt oficiālu sesijas pagarinājumu projektēšanai, ja tāpat nepaņems.

Redz, kā man iet. Esmu noilgojusies pēc cilvēkiem, pasākumiem, alkohola pat. Necietu šitos 'man ir sesija' attaisnojumus, bet nu tagad pati.
Nekas vēl 'tikai' 1 neddēļa, tad jau beigas tuvāk :)

Reiz kādā bagātu vecāku mājā auga meitenīte ar plašu sirdi. Viņas sirds bija tik liela, ka tā reiz savāca mājās visu esošo sudrabu, ietina priekšautā un nesa uz pilsētu pārdot, lai varētu nabagus paēdināt. Pa ceļam tieši tēvs atgriezās no darba un satika meitenīti. ieraudzījis piebāzto priekšautiņu prasīja: "Kas Tev tur ir?" Meitenīte saprata, ka pasakot taisnību dabūs lielu pērienu un tāpēc viņai neatlika nekas cits kā melot - "Rozes", viņa teica. Un tad tēvs teica: "Parādi". Meitenīte bija sprukās. Viņa aizvēra acis un ļoti, ļoti lūdza.
Uzminiet, kas bija priekšautā, kad viņa to attina?

Jā, pareizi - rozes.


Tādi nu mazie brīnumiņi :)

new year, huh :)

Par pēdējām dieniņām.
Tukuma ballīte 30. decembrī bija daudz labāka, kā ikgadējā Jaunā gada ballīte.. nu ja, šogadējā tēma arī - penžuki :)
Nelielas atziņas no pasākumiem?
Man akūti ir nepieciešami jauni cilvēki, traki pasākumi, adrenalīns, piedzīvojumi un jeb kāda cita veida psihes stimulēšana. Citādi es stiegu. Grimstu. Apātijā, bezdarbībā, slinkumā. Nemotivācijā.
Pietrūkst emociju, azarta.

Nē, ar V viss ir lieliski. Un kopā pavadītās ballītes bija pārsteidzoši labas ;) Un jā, vakardienas mazie pēc katanas papildinājuma un tīrīšanas dienas jociņi bija visai spēcīgi, tādi, kā pirms kāda gadiņa ;) ar vairākiem piegājieniem un ar pareizo motivāciju :) Tagad viņš aizbrauca uz 3 dienām. Bet ko daru es? Nevis mācos, bet esmu jau noskaņojusies uz ballīti vakaram.

Ja vien es varētu paralēli ballītēm mācīties ar to agrāko entuziasmu arī tagad, viss būtu lieliski.

Bet viss taču slēpjas galvā, vai ne, vai ne, vai ne? :)