Pieturas punkti maratonā - Post a comment

nja. Tad nu tā.
Kritiskais brīdis jau sen ir pagājis, sen jau ir atbildēti samilzušie jautājumi - gribu/negribu/vajag/nevajag.
Pārvērtēju. Parunājos. Nu, pa lielam sapratu.
Ka pati jau gluži vairs necenšos. Nu vismaz ar savu čalīti. Bet ja nav dižās motivācijas? Man pat nav jāpakustina pirkstiņš - viņš jau mani grib... ehh.. :D
Protams, novērtēju to, cik ļoti viņš mani, un manis dēļ un, un, un, BET, vienmēr iezogas tas spīts un tā vēlme - BRING IT ON! protams, protams, vēlme pēc visdažādāko emociju gammas... tam arī ir risinājums - tamdēļ jau visi tie citi vīrieši un pasākumi bez Viņa.
Bet es vienmēr esmu bijusi maksimāliste attiecībās, gribas visu no viena cilvēka, tāpat saprotu, ka tas būtu prasāms no manis. Un tā ir bijis. Zinu to sajūtu.
Laikam jāaiziet uz kādu smalku balli. Neķītras dejas publiski jāpadejo :D :D
Nu, ne gluži neķītras, bet tomēr tās uzkurinošās - sex uz skatuves versijā :DD
Bet man pietrūkst valdzināšanas, pavedināšanas, flirta, sajūtas, ka tevi iekāro, grib.. un never dabūt :D tuvuma sajūtas, kad apzinies, ka jūt tavu smaržu, katru kustību, elpas vilcienu.. gribu visas šīs spēlītes atkal!!!
Un ar citiem vīriešiem... nez kā gan pavērst pret savējo :)
Ir varianti?