Pieturas punkti maratonā - Post a comment

Saraustīta. Visa tā padarīšana ir gausa, neinteresanta un skumju pilna. Smadzenes strādā uz 180% domājot, analizējot, mēģinot turēt tais iepriekš uzlauztajās "gudrībās", kas lika apzināties sevī spēku un ticību esam.

Sadragāts mazs nelaimes putns, kas baidās no pieskārieniem un apkārtējo tuvības. Nē, tuvību ļoti gribas, bet tā, lai tā tik ļoti īpaša. Vērsta tikai uz aplauzto spārnu samīļošanu, nosalušā rumpja lēnu un un spirdzinošu sildīšanu. Acu priekšā var zīmēt divu liesmiņu blakus degšanu, kur viena pavisam dziestoša piekļaujas stiprajai un uzņem sevī to karsto tvīkumu, to milzīgo spēku. To enerģiju un vēlmi degt. Aptaustīt visu apkārtējo, sajust katru garāmejošo un atstāt pēdas tā esībā. Bet tas nosalušais putnēns tik lien pa stūriem un jūt savos plecos smagumu, kas neizprotami tam jānes. Kaut kāda tur atbildība? Kaut kādi tur kritieni un dvēseles sāpes? Taču putnēna galviņa par mazu, lai izraktu tik nevajadzīgi dziļās, visu to vētru un traumu saknes.. priekš kam? Tā pat, savā mirklīgi subjektīvajā skatienā no šā mazā redzesleņķa, viņš saprot, kas tas uz globālā stīgu režģīša ir mikroskopiskas nozīmes gadījums. Visai skarba apziņa savā mazumiņā.
Saspiestās krūtis ilgojas spirdzinoša, jūsmu pārpilna gaisa. Mazās kājeles ilgojas spraigus un ķermenis dejiskus mūzikas ritmā spēlētus soļus.. SKumjās ačeles slāpst pēc dzirkstoša pāra pretī, kas atmirdz pavisam spoži pie katras nebēdnīgās liesmas. Dvēselīte alkst pēc rotaļīgas saplūšanas, pēc pamatīgas izaicinājumu pilnas pozīciju noskaidrošanas :) Tik klusie un mierinošie čuksti, kas kopā ar karstu elpu pārklātu ausu galiņus un liktu kņudēt vēderā. Maigi meklējošie, kaismīgie pirksti plaukstu galos, kas slīd visur, kur sajūt ķermeņa pretīmplūšanu...

Pavasara mānīgais laiks atkal ir iestājies.
Nu jau cits skats, tik daudz taču to neparasto pavasaru bijis. Dažādas pamošanās, aizmigšanas un noskurināšanās - kā tad mēs te tikām? Un taču tik daudz durvis priekšā, caur kurām iet, tik daudz dažādu ceļu un virzienu. Tad kāpēc jāatgriežas pie sevis apšaubīšanas un tā piepampušā burbuļa, ka netiek piepildītas ekspektācijas visos virzienos.. tik vai tās vispār ir īstas? Vai pašam no sevis? Vai projicētas caur savu traumēto prizmu, pavisam sagrozītas? Šis jautājums daudz klusāks un neskrāpējošāks liekas brīžos, ka taču tomēr zini kur ej. Jo tas putnēna instinktos ierakstīts. Varbūt brīdis, kad spārni neceļ debesīs, bet kad atmirdzēs jaunās, krāšņās spalviņas, kad to mīkstie gali saplūdīs ar vēja pūsmu, tad tik putnēns celsies debesīs.. un tad tik putnēns lidos! :)