Pieturas punkti maratonā - Post a comment

Es negribu pieaugt.
Kas nekaitēja vakaros un naktīs ballēties, satikt cilvēkus, iet uz dažnedažādiem pasākumiem, saņemt stipendijas, mazliet pamācīties, pa dienu aiziet uz universitāti (reizēm), ēst, ko pagadās, smieties, daudz dzert, smēķēt (un fiziski daudz tas neietekmēja), tāpat arī tā neizsmeļamā enerģija un entuziasms, un tie daudzie cilvēki, tie daudzie vīrieši.

Bet tagad - es mācos pa nopietno (nu, vairs nevar tā atļauties, jo tas dārgi maksā), man ir nopietnas attiecības - viens vīrietis, nesmēķēju, lietoju maz, un nav entuziasma. Un varbūt pat spīd kāds amatiņš.

Varbūt tik tā liekas nogurdinošās sesijas ietekmē, bet nu, vai tiešām man jau pietiek plosīšanās/??
Gribu VĒL!!!!! Gribu viegli, sievišķīgi, koķeti, nenopietni, traki, bet tai pašā reizē uz piedienības robežas, gribu emocijas, daudz daudz muļķīgu sarunu, gribu daudz, daudz cilvēku - viņu emocijas, gribu viņiem stāstīt - bet tā, lai pašā deg.

Vēl negribu pieaugt.
Un nesakiet, ka to var atļauties pieauguši cilvēki. nē, nē, nē. Daļu jau var, bet tā nevar. Ka vienudien pagriezies un brauc uz mēnesi stopēt. Nevar tā.