vilciņš

šonakt biju aizputes ielā.
ielavījos un pārlaidu nakti.


neizdzēšamie neironi.

viss ir sadirsts.

te neviena nav.
te neviena nav jau sen un diez vai būs.

kas skalo krastus,
kas skalo krastus manējos?

viedi vēji iegriezušies,
viedi, auksti tavi vaigi,

rudens vējos aizlaid,
aizlaid skumjas, kas krīt,

krīt pār gadiem,
gadiem, kas atmiņās pūst,

kas skalo krastus,
kas vēl skalos krastus manējos?

vienīgais kas man vēl sāp,
sāp, kad mana sirds vēl pukst,

es noliecos un gaidu, kad nāks,
nāks caur miglu un vētra mani raus,

izraus ar saknēm, izskalos,
kad mīla mani aizskalos.

slīksti, stulbā zivs!

tukšums.

Karš būs tādēļ lai pēc tam būtu miers.

bet man Tevis pietrūkst.

pēdējā laika piesātinātie sapņi atgādina pašam, ka manī iekšā vēljoprojām mutuļo vulkāns, kurš no ārpuses skatoties šķiet sen jau aizmidzis.
esot uz rudens sliekšņa un vietās, kurās kādreiz biju ar viņu, atkal un atkal uzaust domas par to, kā būtu bijis, ja būtu/nebūtu bijis tā.
tāda sajūta, ka dzīvoju paralēlo dzīvi. pat divas paralēlās dzīves. viena, kas ir paralēlā kopējai realitātei un otra, kas ir paralēla manai. un tajā otrā vēljoprojām dzīvo viņa.

Otrā plāna aktieris.

kā ir tā ir.
ir tā kā ir.

Tādu sapņu dēļ, kā šonakt, varētu arī regulāri iet gulēt laicīgi.
Tu esi tuvu.

tikai iemācies būt pats.

maijs?
maijs!

sekundes krīt kā lietus lāses.
laiks manās kabāts sāk beigties,
varbūt, ka noziedot to citiem,
nokāpt no skatuves un miers.

būt vai nebūt. tas tiešām ir jautājums šobrīd. pašam.

sirdspuksti lēkā pa mani kā tādas vardes pēc lietus,
ir vēl pāris, kas manās domās mīt,
bet visā visumā es šodien jūtos,
nobijies un viens.

Kad biju mazs un generally jauns, daudz "spēlējos" ar tēta kasešu magnetafoniem, plašu atskaņotājiem, pastiprinātājiem, skandām un visu tehniku kopā. Manā tehniskās izglītošanās un jaunības intereses procesā daļa no visa aprīkojuma cieta - kā tagad varu pateikt, ka plašu atskaņotāji bija veseli divi.

Šodien ir kaut kāda līdzīga sajūta atskatoties uz pāris pēdējiem gadiem. Lai iemācītos dzīvi, esmu spēlējies, eksperimentējis un arīdzan nokāvis reālās dzīves "magnetafonus" un "atskaņotājus". Un tas viss lai gadu gaitā kaut ko iemācītos. Protams, ne par velti.

visu nedēļu bija saulains, bet tieši šodien mākoņi mums atņēma saules aptumsumu. :(

kas būs ar mums, ja es nekad nepārstāšu par to domāt?

p.s. Zemāk redzams saules aptumsums no starptautiskās kosmosa stacijas.

apēd mani un manus nervus kā savu mīļāko suši gabalu.

saule atdzīvina.
un viss, kas tagad dzeļ padara tikai stiprāku.

lai jauka sieviešdiena!

+17 grādi ārā.
pavasaris nāk un tas noteikti atnesīs daudz labu sajūtu un notikumu.
neskatoties uz to, kas nāk, ir lietas, kas ir jāizdara pirms laikapstākļi paliek tik labi, ka strādāt vairs negribās.

un ar katru mirkli vairāk saprotu, ka jāiet tur, kur ir labi, jādara tas, kas liek justies labi, jābūt ar tiem, ar ko ir labi un tad viss būs bumbās.

Vakar līdz pustrijiem strādāju pie praktiskā darba. Ejot gulēt aiztaisīju žalūzijas pilnīgi ciet. Parasti vismaz atstāju mazu šķirbiņu gaismai. Šorīt, guļot, pēdējā sapnī atrados vecajā Preiļu dzīvoklī. Es atbraucu veļu mazgāt. Pie teļļuka sēdēja Evija Smagare un ēda pistācijas. Edijs Jurēvics Armīna Jukša paskatā ar urbi staigāja kaut ko remontēt, bet es klausījos foršo meldiņu pa radio, sapnī tie izklausījās pēc kaut kādiem Satellites LV un Evija pat teica, ka tā būšot viņas nākamā dziesma numur viens. Pamodos un sāku dungot šo dziesmu ar visiem vārdiem no sapņa. Tad nolēmu, ka jāattaisa žalūzijas, jo izklausās pēc lietus. Rīta saule, bez mākoņiem, izdedzināja manas acis gluži kā vampīram. Labrīt, pavasari! Es zinu, ka Tu nāc.