pēdējā laika piesātinātie sapņi atgādina pašam, ka manī iekšā vēljoprojām mutuļo vulkāns, kurš no ārpuses skatoties šķiet sen jau aizmidzis.
esot uz rudens sliekšņa un vietās, kurās kādreiz biju ar viņu, atkal un atkal uzaust domas par to, kā būtu bijis, ja būtu/nebūtu bijis tā.
tāda sajūta, ka dzīvoju paralēlo dzīvi. pat divas paralēlās dzīves. viena, kas ir paralēlā kopējai realitātei un otra, kas ir paralēla manai. un tajā otrā vēljoprojām dzīvo viņa.