tuksums' Journal [entries|friends|calendar]
tuksums

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[14 Feb 2017|04:09pm]
[ mood | weird ]

ir 16:09, drīz mājās, bet ārā vēl spīd saule? pa kuru laiku viss mainās? pēdējā laikā pārāk ātri, varētu arī mazliet piebremzēt.

man ir problēma ar līmlapiņām gan darbā, gan mājās un nemaz nerunājot par telefonu. 4.7collu "lielais" ekrāns no vienas vietas ir aizbāsts ar lapiņām. vislabākā ir ceļojošā lapiņa, kura tiek pārvietota vai nu par vienu dienu vai veselu nedēļu kalendārā, skatoties pēc garastāvokļa. tad pēc kāda laika uzšķir šodienu un tur oranžā lapiņa ar darāmo lietu sarakstu, nepatikā paberzēju seju un atkal pārlieku, vispār liekas, ka es to nekad neizdarīšu un kad man prasīs kur ir, teikšu, ka bija tepat kaut kur, nezinu kur palika.

man tīri labi patika tumsa, nebija ne vainas.
nav balkona, kam man to sauli.

strādājot elektromagnētiskajos, magnētiskajos un zemas frekvences elektriskajos laukos. Ikdienā saķerot radiofrekvenču un mikroviļņu starojumu. Un vēl ierakstīt paaugstināta atbildīta, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību vai daudzu cilvēku dzīves kvalitāti, augsts psihoemocionālais stress darbā, tajā skaitā psihoemocionāla pārslodze. Nē nu es savu dzīvi nevaru ietekmēt, kur nu vēl daudzu citu cilvēku? Kurš vispār pie šiem darba apstākļiem var saglabāt veselo saprātu? Vispār tagad nebrīdos par to, ko ikdienā redzu un dzirdu. Viss kļuvis skaidrs.

post comment

[10 Feb 2017|12:54pm]
[ mood | tired ]
[ music | Bonobo - Break Apart ]

iepriekš, iepriekšējos 4 gadus, varbūt nedaudz vairāk, pat neskumu, nu varbūt nedaudz iesmeldza, bet tik traki kā tagad nav bijis. protams atkal balkons, atcerējos otru balkonu, arī ~februāris, marts. kaut es tad būtu kas tagad esmu.

it kā jau varētu saspiesties un pamainīt apkārtējo vidi.

jā, es vēlos darba vietu ar balkonu.

un tad atjēdzies un saproti, vai tiešām visa dzīve jāpakārto balkonam?, ir taču labi.

lēnām mirstu.


un nekas nemainas.

post comment

[27 Jan 2017|02:21pm]
lai turpmāk eksistētu, steidzīgi, varbūt ne tik, nepieciešams balkons.
bļāviens, piešvempies 45 minūtes agrāk (05:45), aizskrien uz otru pilsētas galu.. nu un neko, tipa pašsaprotami, nu tā.. nu bez.. nu nekā. nu labi.
tad, johaidī, visu dari pēc vislabākās sirdsapziņas, ieminies laipni un tāpat buldogs atbild, nu un kāda jēga da no jebkā un šitādās dienās mežs sauc. nu un ko lai es daru. šonakt atkal būšu vienu. pagalam apnicis. būtu balkons, būtu labi, ne mežs sauktu un vienai nebūtu nekādu problēmu.

no rīta bija tik labi, kaut kā tā forši likās, ka viss būs, bet tu ta kā dari labu un nesaprotu, nu ta kā neredz?
post comment

[12 Jan 2017|08:32am]
[ mood | confused ]

balkon, balkon
mēdz teikt, ka nejaušības vai sakritības nav, tas viss jau sen ir izlemts.
vēl tagad nespēju aptvert, nu kā var tā sagadīties.

post comment

[27 Dec 2016|01:51pm]
[ mood | okay ]

man neko daudz nevajag, lai elpotu. vienu mazu mazu namiņu ar mazu mazu balkoniņu pļavas vidū un būšu laimīgākā.

post comment

[27 Dec 2016|12:59pm]
[ mood | okay ]
[ music | Quantic - Time Is The Enemy ]

nē nu tu it kā saņemies, ja. labrīt, labdien, atā. samierinies. norij un nostabilizējies. tad sagrūst. un atkal var stabilizēties. tas nav man. tu zini, ka tas nav man. lai tas paliek viņām.
pavisam aizmirsu par ķiplokiem. neēst ķiplokus. vienmēr nelaikā.

būvē to savu iekšējo pasauli, baigi sabūvē, tad pats sabrucini.
pat nezinu, kur ķerties, no kura gala sākt. varianti ir baigi daudz. kurš no tiem ir īstais? apmirt var. nē nu nopietni, laikam jau tāpēc nekas neizdodas.

sēdi, peldi pa straumi.

vai tiešām ar dažiem vārdiem šitā vajadzēja visu izčakarēt?
iepriekš bez vārdiem visu izčakarēj.

nekas, pieredze ir kā tikt tam pāri, nu aizmirst, lai nesajustu.

un atkal kā to-oreiz.
"vidējais latviešu vīriešu attiecību garums" vēl trāpīgāk pēdējos desmit gadus nebija dzirdēts.

šodien vispār tāda pretīga diena. gribas tikai gultu un kompīti, bet atliek samierināties ar kompīti un krēslu. nekas, jo vairāk strādā jo ātrāk laiks paiet, lai tiktu uz to gultu.

post comment

F69 [05 Dec 2016|06:34pm]
[ mood | tired ]
[ music | Radiohead - Idioteque ]

ikreiz kā ieraugu [Dzēsts videoklips] sākas trauksme - "tas noteikti bija kaut kas neaizstājami labs"

un atkal nāk virsū. tirpoņa no muguras vidusdaļas lēnām, lēnām pārvirzas uz pakausi. pāris stundu laikā muskuļi kļūst kā akmens. iestājas ārprātīgs nogurums. pat seja ir nogurusi.

citreiz nenāk par ļaunu atslēgties vai dot triecienu ķermenim, smadzenēm. tad kaut kā atlec un paliek vieglāk.

lai gan tik bieži pēc kārtas tu mani sen neesi piemeklējis. pat nezinu, ko iesākt. kam, lai izlūdzās.

kā man ir apnicis būt vienai. nē, cilvēki ir, pa pilnam, bet jūsu nav.

nav ne jausmas, kur ir tā vaina. kā pašai atrast.

post comment

[05 Nov 2016|10:11am]
[ mood | nostalgic ]

patiesībā ir grūti saglabāt savu es, kad neesi tur, kur laikam vajadzētu/gribētu būt. kas gan būtu nojautis, ka pēc gadiem 4 pietrūks sajūtu. tu pārdod savu dzīvokli. dīvaini man, bet mēdzu skatīties sludinājumu, lai tikai atkal sajustu. un balkons. visvairāk man pietrūkst sasalušais ezers un sniegotie koki.
ziema ir tā, kas smaržo pēc mums.
neskumstu pēc tevis. tikai pēc sajūtām, kuras grūti šobrīd radīt, jo man nav balkona.

šorīt pamostoties, ideāli izgulējusies, teicu paldies kaimiņiem, ka ļāva izgulēties, ko nevarētu teikt par pagājušajām brīvdienām. aukstie laika apstākļi ir perfekti rīta slinkumam, halātam pa virsu mētelis un neviens pat nenojauš, ka esi tikko izvēlies no gultas. kaimiņam gan nakts izskatījusies ne visai veiksmīga. pat labu rītu nevēlēja. seja mazliet apstrādāta. vispār izskatās tāds sakarīgs zēns. kur viņam tā nepaveicās.

vēl man pietrūkst otrs dzīvoklis, tas mūsu. arī skats. balkonu kompensēja logs pa visu gala sienu. skats uz pamestajām fabrikām. atceros kā vienmēr laidos prom uz pāris dienām. tagad aizdomājoties, nesaprotu kādēļ gan.

es ceru un zinu, ka mēs tiksimies šajā sniegotajā ziemā, lai gūtu sajūtas un vēlāk atgrieztos ikdienā.

post comment

[03 Nov 2016|01:16pm]
[ mood | uncomfortable ]

pusdienlaikā lēnām slīdot pa mazajām maxima ejām līdz karijam, manu tādu kā nelielu sieviešu rindiņu - kaut ko sver?, kaut ko dod?, nesaprotu.. pieeju tuvāk - stends ar vīriešu zeķēm un tās sievietes taču kā trakas. bet tās zeķes lielas, biezas, bezgaumīgas, cenu nemanīju, bet.. man grūti pat izteikties.. sievietes, vai tiešām jums nekas svarīgāks par vīriešu zeķu pirkšanu pusdienas laikā nav?

post comment

[03 Nov 2016|11:22am]
[ mood | shocked ]

teju desmit gadi, DESMIT!
grūti aptvert.

droši vien būs jaatzīmē.

post comment

[03 Nov 2016|08:37am]
[ mood | tired ]

kad pie rīta kafijas parunā ar bosu un saproti, ka nemaz tik sūdīgs nav, jo izrādās, ka ir vairāk kā viens mājdzīvnieks.
cilvēkiem ar dzīvniekiem lieku uzreiz treknu +

man tāda sistēma ikdienā plusiņu mīnusiņu, lai izvērtētu cilvēkus. pa trim gadiem šis bija tikai trešais +

post comment

[02 Nov 2016|09:06am]
[ mood | hungry ]

galvenais ir saglabāt savu es. nemainīties pie citiem apstākļiem. turēties un nenorauties. kā varbūt man tas iepriekšējo mēnesi gadījās, bet vismaz laicīgi pieleca, ka tā neesmu es.

laikam jau apskaidrību viesa mētelis un sniegs.
dienvidu tilts pusnaktī putenī ir mans mīļākais tilts. ar visām tām gaismiņām visapkārt.

šorīt noskaidrojās, ka visiem ārprātā riebjas sniegs. un starp kolēģiem esmu vienīgā, kas ar prieku lēnu vilkās uz darbu.

laikam vakar priecājos pārāk ilgi par puteni, šodien seja mazliet sārta.

vispār jau tas nebija tas sniegs. bet vienalga var sajust to laiku smaržu.
nekad nebūtu domājusi, ka ilgošos pēc kaut kā.

post comment

[01 Nov 2016|07:03pm]
[ mood | blah ]

kad tavā dzīvē nav nekas vairāk ka tikai mēteļi, kaķis un cigaretes. ā kaut kur darbs arī bija. un viss. tad..

post comment

[01 Nov 2016|02:53pm]
[ mood | annoyed ]

iemācies mīlēt balto.

post comment

[01 Nov 2016|02:00pm]
[ mood | cold ]

vēl vakar domāju, ka man vajag vēl vienu devu kosmosa, bet šodien dzirdot, ka kaut kur it kā ta kā sniegot (vispār dzīvoju informācijas trūkumā, televīzijas kabelis ir pārāk īss, lai tiktu līdz tv, visi portāli atņem laiku, pat radio piesaka streiku, kad pieskaros kontaktam, tad nu atliek uzzināt jaunumus no kolēģiem), man vispār sametas bail. patiesībā jau vairāk neko nevajag, tik sniegu, kosmosu un kaķi. pietiktu.

domas.domas.doomas. apēdīsiet mani. jēga nekāda..

post comment

[31 Oct 2016|10:48pm]
[ mood | tired ]

vakaros vienkārši gribas pasēdēt džipiņā mētelī un papīpēt.

post comment

[31 Oct 2016|02:11pm]
[ mood | cold ]

un atkal jūtos kā toreiz - viena. cik labi būt te, ar savām domām. var papukstēt, jo nevienam.. tas pat nav jāzin. varbūt tikai Tev kosmoss vai arī nē.

bet vispār pamatdoma vakardien - esmu ziemas radījums, ziemas laiks - perfekti. uzreiz visi tarakāni sarosas. labie vai sliktie, to ne man spriest.
skumji. ārprātā.

protams es centos. un vēl tagad cenšos atrast mazās lietiņas, kas dara manu ikdienu laimīgāku. bet pierod jau un atkal jāmeklē. bet šoreiz laikam esmu sevi izsmēlusi un sapratusi, ka ne jau man ir jāmeklē. un vēl turēties, lai nekļūtu tāda kā tie citi.

man pietika tikai ar domu, ka būšu te un ar katru sekundi elpot palika vieglāk.

post comment

Sarakste ar K [05 Jan 2010|09:21pm]
[ music | when love takes over ]

Sen esmu visu pieņēmusi. Man nav, kam Tev neticēt.
To, ka Tu paturi visu sevī, jau sen zinu


Cilvēki pieaug gan fiziski, gan emocionāli, toreiz, es pieņemu, ka nebijām vēl pieauguši, bet tgd jau daļēji esam un neesam vairs sapņotāji un samierinamies ar visu tā kā ir. Varbūt Tu tam negribi ticēt, bet gan jau pati sapratīsi un noticēsi.
sūdīgi, ka nav ar ko parunāties, man arī īsti nav, bet nejūtu, ka būtu vajadzība, jo parasti visu paturu sevī.


Traka vēstule plkst. 7 no rīta!
"atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad." Šim es kaut kā negribu ticēt (nerunājot tieši par mūsu situāciju), jo cilvēks ir universāla būtne, ja tas, ko vēlas, piepildas. Tāpat kā ar Tevi toreiz.
Vakar mazliet aizdomājos par to, ka man nav neviena, ar ko parunāties vakaros, jo neviens no tuvajiem cilvēkiem nav manā pilsētā.

Varbūt vainīga pirmā, nopietnā mīlestība, jo Tu biji pirmā un arī vienīgā, kas lika man ticēt, ka tiešām var iemīlēties, pagaidām man ar nevienu tik stipras jūtas nav bijušas un šaubos vai būs, jo jūtu, ka zaudēju ticību vārdam "mīlestība".
Varbūt iemesls bija arī mūsu vecums,jo no daudziem dzirdēts, ka tādas atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad.
par "nenozīmīgu personu manā līdzšinējā dzīvē" ir tā, ka varbūt izklausīsies dīvaini, bet ir man tāda tendence, brīžos, kad uznāk sentimentālā domāšana, es mazliet iegrimstu atmiņās tieši attiecību jomā, un vienīgā, kura spilgti palikusi atmiņā es Tu un pārējās ir kā tie mazie, parasti miglainie c burtiņi pie acu ārsta, kuri man besī, jo parasti nevaru saskatīt tos, respektīvi, mazsvarīgas personas manā dzīvē.

Domām pilns vakars. Nesaprotu, nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu arī laikam nekad. Kāpēc Tu esi cilvēks, par kuru es bieži domāju, uztraucos un aizdomājos? Mēs reti tiekamies, reti runājam, mums nav nekā kopīga vai tomēr ir? (vieta aizdomāties) Ir tik daudz laika pagājis, esmu sen no visa murga, kas bija, ārā, bet, kas mani velk atpakaļ? Ir tik daudz lietas, ko vēlētos uzrakstīt, bet nevēlos būt uzbāzīga, jo es noteikti esmu pašlaik nenozīmīga persona Tavā līdzšinējā dzīvē.
Tikko bija deja v, ka rakstu Tev vēstuli. Sasmējos.

post comment

pieriebies [05 Jan 2010|07:43pm]
[ mood | nokaitināta ]

Un, kas ir vēl trakāk, man nav neviena. NEVIENA paša. Agrāk to bija tik daudz. Tagad vairs viņu nav, tie visi tika sarakstīti uz lapas un sadedzināti krāsnī, kā pagātne, kā neesošas personas. Man ir tikai viens cilvēks, kuru es mīlu, dievinu un uzklausu.
Par K - kā es Tevi dievinu. Ir jau pagājuši trīs gadi, divi gadi pagāja kā pa miglu līdz es tiku ārā no aizmālētām acīm. Jau vienreiz teicu "varbūt iepazīstamies vēlreiz?"
Es tikai nesaprotu vienu, kāpēc es pie grūtībām atgriežos pie Tevis? Es vairākus mēnešus Tev atpakaļ uzrakstīju dialogu, bet tagad nespēju to atrast, varbūt rīt! Vai mēs atgūsim pazaudēto laiku?
"Es Tev dāvāju dāvanu, nevis izvēli" - sāp visvairāk!
Ir tik grūti pateikt kādam, ka Tev nav neviena un Tu vēlies izrunāties.

post comment

breathe me [09 May 2007|07:37pm]
ES VAIRS NEVARU IZTURĒĒĒĒE''EE''EĒĒEEĒT!!!!!!!
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]