Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Kopš vakardienas mani nodarbina jautājums- kur beidzas mūsu pašu karma (Protams, ja tāda ir) un sākas tas, ka mēs izpildam kāda cita karmu? Respektīvi, vai ļaunums nāk atpakaļ un, vai tas vispār vienmēr ir ļaunums tādā gadījumā, ja tas ir nosacīts "sods" kādam citam.