16. Jūnijs 2012
Nu tā, brāli izmeta no izolatora, tagad viņš ir otrā pusē stiklam.
Izrādās, ka esmu nejūtīgs pret vienu tableti, tās vietā man būs divas tabletes.
Šodien atveda man daudz spēlīšu, būs ko darīt
Vēl mani pārmeta uz citu palātu, tagad esmu kopā ar Ģedu un Pēteri, jautra kompānija
Rīt man jāiet uz audiogrammu, kāds var peteikt, kas tas ir?
15.17. Vot dabūju pakaļā Tagad būs katru dienu viena šprice pakaļā Lol.
Vēl joprojām tepat.
Mikus gan jau labi iekārtojies
Šodien ciemos bija interesants ciemiņš.
Izlasīju labu lugu
Meija sēdēja viņam blakus. Viņa pacēla rokas un noņēma sirsniņveida kaklarotu nost no kakla. Pasaulē skaistākās acis ieskatījās viņa acīs. Viņa aplika šo kaklarotu ap Mateja kaklu.
-Kamēr vien tā būs tev apkārt, tikmēr es zināšu, ka tavā sirsniņā esmu vien es.
-Tā tur būs vienmēr. Te, pie manām krūtīm.
To pateicis, viņš noskūpstīja Meijas saldenās lūpas.
Skanēja kāda balss. Tumsa. Matejs centās atvērt acis. Balss spiedās cauri smadzenēm kā ātra bulta. Acis smagi pretojās. Matejs sauca pēc viņas. Meija.
- Matej? Vai jūs mani dzirdat?
- Meija... Meija...
- Matej?
Satumsa.
Matejs pamodās apskāvis Meiju. Viņa vaigs liegi veldzējās pret viņas maigo muguru. Savās plaukstās viņš turēja viņas maigos pirkstus. Viņš vēlējās, kaut būtu iespēja būt viņai vēl tuvāk. Ar maigu skūpstu uz viņas pleciem, viņš pamodināja jaukāko būtni, ko viņa acis šajā pasaulē bija skatījušas.
- Matej?
- Jā, manu sirsniņ.
- Apskauj mani ciešāk.
Viņš satvēra cieši, jo cieši viņu savās skavās, bet tajā pašā laikā tik viegli un maigi, izjuzdams viņas patīkamo trauslumu.
- Neatlaid, nekad neatlaid mani vaļā.
- Nekad, manu sirsniņ!
Viņš pievēra acis, vairs nespēdams tās atvērt. Tās bija kļuvušas par smagu.
- Matej? Jūs mani dzirdat?
Kam pieder šī balss. Matejs to nepazina.
Viņš cīnījās tai pretī, kad ar kā nezināmu spēku acis atvērās.
Matejs stāvēja lidostā. Viņš ar dzeltenu orhideju pušķi tur stāvēja un gaidīja. Bija pagājis vesels gads. Viņa atgriežas. Matejs bija uztraucies. Drīzāk nobijies. Viņš nezināja, vai Meija vēl mīlēs viņu. Tomēr bija pagājis gads. Un tur viņa bija. Viņa vienkārši stāvēja un raudzījās viņam pretī. Mateju pārņēma panika. Sirds sitās kā negudra. Meija lika pirmo soli... Un pusceļā viņu lūpas saskārās. Meija bija atgriezusies. Mateja krūtis pārņēma dzirkstis. Viņš tiešām sajuta tās.
Atkal šī balss.
Durvis atvērās. Priekšā stāvēja Meija. Matejs nezināja, ko sacīt. Meija aicināja viņu ienākt.
- Meija...
Meija apķēra Mateju un dāvāja viņam brīnišķīgāko skūpstu. Skūpsts ilga mūžību un tajā pašā laikā vien mirkli. Matejam tajā mirklī piederēja viss. Meija.
- Es mīlu tevi.
Priekšā bija griesti.
- Kur ir Meija?
- Matej? Te es.
- Meija...
- Matej, vai tu mani dzirdi?
- Kur ir Meija?
- Matej, vai tu atceries, kas notika?
- Nē...
- Matej, tu jau sešus gadus guli komā. Ārsti pat neticēja, ka tu pamodīsies.
- Tij?
- Ja, tas esmu es. Tikai mierīgi. Nerunā daudz. Tu esi pieslēgts pie sistēmas, tā tevi uztur pie dzīvības.
- Kur ir viņa?
- Tu neko neatceries...
Matejs aizmiga.
Mateja rokās gulēja ierocis. Meija bija aizgājusi pavisam. Viņš trīcēja. Galvā šaudījās visādas domas. Nebija iespējams vairs glābt neko. Viņš nespēja pat glābt vairs sevi.
- Es padodos, mīlu tevi...
Mateja ierocis izšāva...
No rīta Tijs atrada Mateju guļam. Mateja acis liecināja par asarām. Matejs naktī bija atslēdzis sevi no sistēmas. Uz Mateja krūtīm gulēja sirsniņveida kaklarota.
- Viņš atcerējās...
Matejs atvēra acis. Viņa skavās gulēja viņa.
- Es nekad tevi neatlaidīšu vairs...
Katru rītu aizejot, viņš atskatījās atpakaļ. Viņš zināja, ka viņa būs pie loga un ar burvīgāko skatienu pavadīs viņu. Tās bija divas dzidras mīļuma pilnas acis, kas raudzījās, kā viņš pazūd tālumā. Tādos brīžos viņš vēlējās, lai varētu izdzēst dienu, to kas ir starp rītu un vakaru, lai varētu ātrāk atgriezties pie viņas. Šīs eņģeļa acis vienmēr vēroja viņu, viņas vienmēr bija šajā logā. Pat ja ārā lija vai sniga, viņam vienmēr šīs acis bija kā silta vasaras saule, kas pavadīju viņu domās visu dienu.
Pat ja viņš devās prom dusmās, viņš vienmēr atskatījās. Viņa gaidīja. Viņa vienmēr gaidīja. Vai nu ar smaidu uz lūpām, vai ar asarām acīs, bet viņa tur vienmēr bija. Un viņš vienmēr ieradās. Vienmēr. Tas bija viņa smaids, tās bija viņa asaras.
Un tad kādu dienu viņš aizgāja un logs bija tukšs. Viņš stāvēja un gaidīja, bet logs bija tukšs kā smilšainākais tuksnesis. Viņš devās katru dienu pārliecināties, vai tiešām viņa ir pazudusi, līdz kādu dienu viņš atspulgā ieraudzīja tikai sevi... Viņš bija palicis pilnīgi viens.
Un tad kādu dienu logam kāds aizvēra aizkarus ciet...
mēs apstādinājām laiku 21:05...
Vakar spēlējām novusu visu vakaru.
Jau radās pirmās nelietības prātā, ko īstenosim rīt Būs jautri.
Nogurums uznāca.
Darīt nav ko.
Ēstgribas arī nav.
13. Septembris 2011
2 nedēļas jau te esmu.
Šorīt pamodos tieši ar saullēktu. Skatījos kā saule lēc un vēl tagad viņa to turpina darīt.
Jauna diena un jauns sākums. Tikai nezinu vēl kam...
Gaidu brāli, no šodienas viņš man sastādīs attālu kompāniju.
8.43. varētu jau laikam sākt brokastis ēst. jo es tāpat to slimnīcas brokastu devu netaisos ēst.
9.35. Brokastīs vēsi makaroni ar aukstiem cīsiņiem un kaut kādu dīvainu sarkanu mērci, kas laikam bija domāta kā tomātu mērce.
9.46. Brālis nabags jau no 8iem sēž uzņemšanas nodaļā, jo dators nobrucis esot
9.50. tik žēl, ka gar degunu aiziet Diablo 3. Kompis nepavilks..
11.02. Ha, brāli blakus tieši nolika man
13.33. Mikam arī tuberkuloze. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņam ir slēgtā, tas nozīmē, ka nevar viņš citus aplipināt. Un viņu drīz laidīs laukā.
(ierakstu papildināšu vēlāk, nav ko tik agri vēl rakstīt)
Vēl joprojām esmu tepat.
Šodien vienam vecim matus skuva, pa vidu atstāja grebeni, šis dusmīgs staigāja un prasīja, lai nodzen līdz galam. Beigās nodzina ar. Mani ar mēģināja pielauzt noskūt matus
Vēl spēlējam novusu ar kolēģiem. Vismaz kaut kāda aktivitāte.
Nu tā, lēnām jūdzos nost
Gribas kaut ko garšīgu.
Sestdiena.
Sēžu un gaidu ar šausmām, kas būs pusdienās.
Visu rītu spēlējām novusu ar nodaļas kolēģiem.
Nekas īpašs tā joprojām nenotiek.
Joprojām gribu ārā
13.09. Zupa bija garda. Bet tas otrais bija kas drausmīgs. Cieti kartupeļi ar kāpostu salātiem, un mistisku gaļu.
Tikko izrakstīja vienu smuku meiteni. Un tā arī ar viņu neiepazinos. Nu traki.
Šodien uzzināju, ka analīzes man ņems tikai, kad būs pagājis 1 mēnesis, tātad tas nozīmē, ka visu septembri pavadīšu te, un ātrāk tikt laukā nav iespējams.
Rakstu dzeju, bet ne par ko jauku nerakstās. Turpinu tulkot lugu.
Ēdiens joprojām sūdīgs.
Besī.
Gribu laukā.
13.24. Ha, ha Tikko salocīju savu karoti, ēdot kartupeļus Nu ar "ļoti lielu mīlestību" te gatavo
17.09. spēlēju novusu
Nu jau rodas sajūta, ka neko citu par 4 sienām neredzu. Sabiedrības trūkums organismā.
Un atkal kārtējais Alas ceturtdienas vakars bez manis
Kuriozs. Mums atnesa kaut kādas lapas ar informāciju, kur rakstīts, ka var iet slimnīcā konsultēties par savām kā pacienta tiesībām un tml. muļķībām. Interesantākais ir tas, ka tas kabinets atrodas kaut kur lejā, kaut kādā lielajā gaitenī. Kā tad mēs varam tur tikt, ja esam ieslēgti izolatorā?
Vēl varu pateikt, ka man nav HIV. Ņēma uz to analīzes
Sēžu, skatos filmas. Tulkoju arī lugu. Jau 3/5 iztulkotas, drīz jau būs gatavs viss
Šis ir mans cietums, mana elle.
Nav nekā drausmīgāka palikt vienam ar savām domām.
Domas, kas spiež un moka. Viss ir sakrājies.
Tas ir sods un es negribu laukā, jo nezinu, kā cīnīties ar to, kas sagaida.
Te nav izejas.
Esmu zaudējis.
p.s. šodien uzpīpēšu
9. diena jau slimnīca.
Jūtos labi, vienīgais trūkst sabiedrības, gribas kādu tusiņu, ballīti. Karaoki aiziet padziedāt...
Dabūju datoru atpakaļ tagad man ir pilns ar filmām, seriāliem un datorspēlēm, būs ko darīt kādu laiku.
Ārste vakar noņēma man arī klepus zāles, jo tās esot pārāk spēcīgas un nevarot bieži dzert, kādu laiku jāietur pauze.
Bet klepus tā kā jau pazudis var teikt.
ehh...
19.32. vakar atradu vienu labu lugu, ko varētu iestudēt. šodien izlasīju un pārliecinājos, ka tiešām laba. ķeros pie tulkošanas.
21.29. Saņēmu zvanu no tēva.
22.34. Esmu iztulkojis 5 lpp. no 25 lpp. Šodienai pietiks.
22.35. Priecē Latvijas futbolisti. 1:0 pagaidām
Gribas būt kaut kur citur. Visu nakti gribējās
Uznāca depresīvais.
Vismaz šprices šodien noņemšot...
9.46. gaidu ārsti. ceru, ka noņems šprices.
9.56. atnāca ārste, noņēma šprices tagad tik katru dienu jāidzer pa n-tām tabletēm un viss
10.41. dabūju visas tabletes jau no 2 piegājieniem. rekords
14.15. Līdz rītam, datoru iedošu brālim, lai filmas samet iekšā, ko skatīties
Nu ko. šodien jau sava veida kā jubileja. Vesela nedēļa slimnīcā. Sēžu un gaidu, kad nāks māsiņa ar šprici, kaut kur kavējas. Šodien nekas interesants nenotiek. Visu laiku domāju, kā nodarbināt sevi. Ir doma uzrakstīt kaut ko, kādu lugu vai stāstu, vai tml... bet neko vēl neesmu iesācis...
ehh...
Nu jau esmu iemācījies visas n-tās tabletes norīt ar trim piegājieniem. Rīt mēģināšu ar 2iem. Temperatūras vairs nav, asiņošana arī nav rādījusies. Ja nekas nemainīsies, tad saņemšu vēl 5 šprices līdz pirmdienai, un varbūt pirmdien 1 no rīta. Vēnās laikam jau drīz vairs nebūs, kur durt :D
Vakar pusdienās bija aukstā zupa, tā gan bija garda Šodien laikam ārste nenāks.
Sanāca neliels kuriozs. Vakar ap pusdienu laiku, vienu no kolēģiem aizveda uz kaut kādu asins procedūru. Tikmēr mums atnes pusdienas un prasa, kuram no jums te tā diēta? Mēs raustam plecus un pasakam, ka tam trešajam laikam. Nu un tā viņam visu laiku nes diētisko ēdienu. Šodien šis prasa, kāpēc viņam savādāks ēdiens nekā mums? Mēs sakam, ka tev tak diēta? A šim pirmā dzirdēšana par kaut kādu diētu. Tad nu mēs ierēcām. Tā arī nav ne jausmas, ir vai nav viņam tā diēta.
Šodien nesen ienāca māsiņa un prasa, kurš no mums cukurslimnieks? Mēs jau ar to vienu rēcam un jau sakam, ka tas pats, kam diēta Nu tā, jautri iet.
Citādi, nesūdzos, vienīgi filmas datorā sāk iet uz beigām
Ak jā, šodien kaitinājām vienu māsiņu, teicām, ka dzirdējām, ka viņai draud bezdarbs, jo ja vienu no mums izrakstīs laukā no slimnīcas, tad vairs slimnīcā darba nebūs un pusi personāla atlaidīs Forša māsiņa, labi, ka saprot humoru.
Šodien stāstīja viņa, ka vakar sēnēs bijusi un ne sūda nav dabūjusi, tik suņu sēnes
Ja ir vēlme, varat atrakstīt. Ja nav, varat nerakstīt, pārdzīvošu.
Ja būs, ka interesants, tad pierakstīšu tepat vēlāk.
17.51. Var stāstīt, cik vēlies, par saviem ēšanas paradumiem, tāpat neviens tevī neklausās.
Pff.. tikko noriju savas n-tās tabletes. Esmu sapratis jau, kā to izdarīt ātrāk un vieglāk.
Labā ziņa ir tā, ka man beidzās asiņošana, sliktā ir tā, ka ārste pateica, ka drošības dēļ špricēšana paliks šodien, rīt un parīt. Pirmdien skatīsies. Nu dooh...
Tagad jāgaida šodienas pirmā šprice.
Ja būs kas interesants, tad te pierakstīšu vēlāk.
12.31. stulbi, ka ir lietas, kas iet man secen
Jācer, ka šodien asiņošana neparādīsies, ja tā, tad rīt ir cerība, ka pazudīs špricēšanas process, savādāk jau durt nav vairs kur, visas vēnas caurumos.
He, kolēģis gan laikam atrausies, šim rīt analīzes ņems nost, tad jau arī laikam uzķers, ka šis zāles nedzer, bet kabatā ber
Ko daru? Neko. Guļu, dzeru zāles, skatos matriksu, minu krustvārdu mīklas un lasu grāmatu, žurnālus. Ēdu.
Tāds pieradums jau sāk izveidoties. To negribas...
Šodien karaoke bez manis...
Un manas pidžamas bikses ir par lielu, velkas pa kājām
18.17. Lika nosvērties. Pa šīm 4 dienām esmu palicis pa 2 kg smagāks
Kopēts pa taisno no skype, tāpēc ar kļūdām.
[16:58:21] : nekad nav nekas tik traki
[16:58:36] : tikai bedre lielajā dzīves lokā
[16:58:41] : pasties uz tomu
[16:58:44] : kas vinjam par hiinjam blin
[16:58:48] : a viņs dzivespriecīgs
[16:58:53] : uztver tās kā brivdieans
21.03 ir viena māsiņa, kura špricē tā, ka nejūt.
viens vārds spēj izraisīt milzīgu iekšējo kodolsprādzienu.
viena atmiņa spēj uzspridzināt sirdi tūkstoš lauskās.
vieni meli spēj aizslēgt, bet nespēj izdzēst.
viena mīlestība ir patiesa un uz mūžu.
Slikts rīts.
Tās pašas lielpilsētas tālākajā nostūrī atskanēja modinātājs. Kāda meitene krāsainiem matiem pamodusies noglāstīja blakus guļošo vīrieti, kurš atverot acis bija nelielā šokā par savu atrašanos vietu.
„Šī bija lieliska nakts” – teica meitene.
Vīrietis klusēja, cenšoties atrast sajēgu par to, kas noticis. Līdz viņš piecēlās sēdus un sāka pa grīdu tvarstīt savas izmētātās drēbes. Viņš aši uzvilka kreklu, bikses un tad steigā nobēra dažus skarbus vārdus.
Labs rīts
Viņš neatvēra acis. Šīs sajūtas bija pārāk lieliskas, lai kādu laiku neatļautos tajās uzkavēties un izbaudīt kaut mirkli vairāk. Pie sienas atkal bija dzirdams skaļi tikšķošs pulkstenis, kas kādu laiku no turienes bija pazudis, bet nu atkal bija atgriezies savā vietā. Kaut parasti tas viņu kaitināja līdz nezināmām robežām, tad šorīt tā skaņas bija kā skaista melodija viņa ausīm. No puspavērtā loga pūta maza rudens vēja plūsmiņa, kas liegi un patīkami pārskrēja viņa pierei. Aiz sienas skaļi skanēja kāda rīta televīzijas pārraide. Un vislieliskākā bija smarža, kas virmoja gaisā. Tā nav vārdos izsakāma, tā nesmaržoja ne pasaules labākās smaržas, ne pasaules labākie ziedi. Šī smarža bija galvu reibinoša. Un plauksta sajuta sirdspukstus, kas sitās tik mierīgi, ka viss bija pārvērties pilnīgā mierā. Vēl mirkli uzkavējies šajās sajūtās, viņš pavēra acis un ar mīļu smaidu raudzījās blakus guļošajā meitenē. Mana meitene.
