smalki skaistās dzīves pūdera versijas

Iekāpj rasaini vēsā zālē manas kailās pēdas un sajūt vasaru un svaigumu. Zvirbuļi mums čivina,ka esam iegāzušās viņu teritorijā ar savām dejām. But that's alright. Mēs tikai izjutām pasauli - pilnīgi dabisku. Ak,bet cilvēku uzmanības apliecinājumi mums bija neizsakāmi lieliski. Cits skatījās pavērtu muti un speciāli uzliekot brilles, cits atkal steidzās savās ikdienas gaitās mūsos neiedziļinājies, jo kas gan viņam daļas gar trim trakajām,kas virpuļo pa Vērmanes dārzu rīta agrumā. Nedod Dies' vēl ievilks tajā virpuļdejas pasākumā. Es šorīt jutu gaisu,zāles stiebrus kājpirkstu starpās un jutos kā pilnīgs dabas bērns. Priecājos par to kā kustība attīstās - sākas lēnām, progresē pa manu ķermeni. Es noķēru milzīgu enerģijas lādiņu un aizstaigāju basām kājām līdz mierielai - iepazinos ar Šipsiju, Pēteri, Māri un Dāvja manekenu. Jā, to pašu,ko viņš gluži vienkārši vēlējies nolikt viņu virtuvē. Un kas gan var būt labāks par augstiem griestiem, lieliem logiem un manekenu virtuvē. Mākslinieku dzīve.
Otrdienas rīta brokastis un katliņš tukšs pirms paspējām kājas nomazgāt ar vēsu ūdeni, sēžot uz vannas malas. Un ziniet, tad ir pavisam cits fīlings.
Un es vairs nedzīvoju maziem mulsuma brīžiem. Ceru neapmaldīties dejā un nepazust koku paēnās, saules mirdzuma staros. Un melnie pulksteņa rādītāji var uz brīdi apstāties, jo laiks nav svarīgs. Paliek tikai rasā iemītas pēdas. Un noguris smaids izgaismo mūsu vaibstus.
Mākslinieku dzīve.



Starp citu, puisi košoranžajā jakā uz riteņa - lūdzu atsaucies un padalies ar video,mēs arī vēlamies redzēt.

Viņa smaidīja kā vasaras lietus, uzvedībā bija vērojama saules zaķu palaidnība, acis mirdzēja,sarkanie rubīna auskari ik pa brīdim apžilbināja apkārtējos. Tā viņa spēlēja savu lomu. Improvizēja dzīvei par godu un lika izskatīgiem svešiniekiem iemīlēties sevī. Viņa loloja nereālas cerības un dzīvoja ilūzijās. Tās vēl nekad nebija viņu sāpinājušas. Ilūzijas bija viņas vienīgais patvērums. Vēl labāk viņu glāba tikai melnbaltas fotogrāfijas un pastaigas krēslainā pilsētā. Viņas mati dzīvoja neatkarīgi no viņas un tāpēc tie tika mīlēti ar katru dienu arvien vairāk. Viņas principi bija citiem nesaprotami un smaids ieviesa noslēpumainības dzirksti.
Tas viss un vél vairāk padarīja viņu par viņu. Taču vientuļa viņa nespēja būt. Pavasara gadalaikā viņa vēlējās vien nepiespiestu dzīvesveidu un neapzinātu pieskārienu.

es esmu tā noņēmusies ar kāda dzimšanas dienu,ka aizmirsu,ka rīt manai labākajai draudzenei ir vārda diena.
izmetiet manas domas pa logu,lūdzu.
also,ieviesiet manā datorā mapīti ar nosaukumu 'you shouldn't look at this stuff untill you are certain you're ready.' un sabāziet tur visas manas atmiņas.

izmakšķerēt mandeles un valriekstus no riekstu trauciņa,atstājot tur rozīnes un ķirbju sēkliņas. izjaukt knaģi un dabūt pa pirkstiem ar tā atsperi. skatīties pagājušā gada kalendārā,kas joprojām stāv uz galda,jo decembra bildītei ir mīlīgs raksturs. sasmaržot bibliotēkas grāmatas stāstu. un mazliet pakavēties atmiņās. bet tikai mazliet. uz smilgas savērt tikko salasītas meža zemenītes un tad turpat,meža maliņā, apsēsties smilšu čupas augšā un lēni, verot tās nost, ēst. ietrenēties iegriezt globusu tā,lai tas vienmēr apstātos ar Austrāliju pret tevi. saskatīties ar nepazīstamiem cilvēkiem autobusos,lai pasmietos par citiem. aiziet uz džeza koncertu par brīvu. sēdēt zāles vidū un tumsā vērot cilvēkus. lietot "&" zīmītes tieši tik daudz,lai no viņām jau slikti mestos. iedot linku ar savu blogu kādam un cerēt,ka viņš neapmaldīsies tavās domās. katru svētdienas rītu atvērt mājaslapu ar nosaukumu postsecret, lai iekšēji savienotos ar citu cilvēku maigajiem noslēpumiem. rakstīt tušā. uzasināt 3B zīmuli,lai pasvītrotu citātus grāmatās. atvērt logu, lai spirgtais pavasara gaiss ieceļo tavā istabā,lēni izraujot no turienes nogurumu un skumjas. skatīties bildes no Romas. minēt neatklājamus noslēpumus. sapņot par vasaras krēslu un riteņiem. kafija ar svaigi spiestu apelsīnu sulu. audzēt zemenes uz balkona. salabot jau sen izjukušu cirkuli,neizmantojot līmlenti. vērot žurnālu kaudzīti uz grīdas un cerēt,ka tā pati omulīgi iekārtosies plauktiņā. lasīt GooglePoetics.
to visu un vēl vairāk.

trešdienas zīmuļu un otu vicināšana nopietni izsūc spēkus. saprotot,ka ir vēl arī mājas darbi... uhh. nē,nebūs. nu nebūs. miega un noguruma ir vairāk kā gribasspēka.
tāpēc es labāk iešu mazliet palasīt Parīzes Dievmātes katedrāli.

ko es patiesībā gribēju pateikt? -es īsti nesaprotu vai es esmu tā pārāk nenormālā vai pārāk normālā. nu nesaprotu es cilvēkus. es tik ļoti viņus nesaprotu!

i like the idea of him.
man patīk,ka tie notikumi kā dakstiņi izdaiļo manu dienu,bet tas arī viss.
ritenis dod brīvību, beidzot man ir tas 'vējš matos moments'. bet jo vairāk dienu iet, jo siltāka kļūst saulīte un jo atturīgāka kļūstu es.
nē.

sen zināma un atkal pierādīta patiesība - jo vēlāks nāk,jo vairāk runāties gribas un jo vairāk cilvēki atverās. Tā ir laikam tā sauktā nakts burvība.
Un dzīves filozofijas paliek arvien nopietnākas. Es pusdivos nāktī vēlos precēties ar otām un riteņiem. Un kurš mani atturēs no šīs perfektās saderības?

'i take thee brushes and fixies to be my beloved husbands till death brings us apart'

kas var būt vēl labāks par pavasari? Mikelandželo,protams.

galīgi sajukusi pasaule. nesaprašana nesaprašanas galā, bet tas jau ir pavasara stilā. un ko nu man tur daudz iespringt, ne nu es vairāk vai mazāk.

reizēm viss,ko man gribās ir Cesvaini un plenēru all over. un vairāk tās naktis, kad skrējām pa ceļa vidu,smējāmies un dziedājām. sacentāmies = kurš pirmais uzskries kalnā un tad ripot no tā lejā. gribu gulēt ceļa vidū, pustrijos naktī un priecāties par zvaigznēm.
gribu skumt pēc kāda,mazliet.