smalki skaistās dzīves pūdera versijas

reizēm es gribu būt tā meitene,kas iet pa ielu ar koši sarkani nokrāsotām lūpām, platmali un saulesbrillēm. mani mati, skaisti ieveidoti, viegli plīvo pie katra mana soļa. reizēm es gribu būt too much of a girl. es gribu,lai saulīte noglāsta manu degungalu, lai vasaras raibumi jūt, ka tiem jādejo uz maniem vaigiem. es gribu starbucks kafijas krūzīti rokās ar manu iemīļoti caramel latti, un biezu dizaina žurnālu padusē.
es gribu būt tā meitene citā pilsētā. varbūt Berlīnē? nēnēnē, labāk Romā. ak, es izstaigātu visu, uzsmaidītu itāļu puišiem. skicētu antikvariātus un senās civilizācijas atstātos dārgumus. smaidītu cilvēkiem un ēstu Stracciatella saldējumu vismaz trīsreiz dienā.
un reizēm, kad neaizmirstu savu telefonu istabiņā ar skatu uz burvīgajiem Romas kvartāliem, es viņam piezvanītu. kārdinātu viņu ar strūklakām, mākslas galerijām un saldējumu svaigi ceptās vafelēs. stāstītu par sēdēšanu uz Spāņu Trepēm, par augļu pārdevējiem sestdienu rītos. un vēlajām vakariņām mazās picērijās ar burvīgu mājas vīnu.
kādā brīvdienā es izstāvētu rindu, kas vijas ap kvartālu, uz Vatikānu. pirmdienas vakarā es noķertu kādu vietējo iedzīvotāju,lai tas man parāda ceļu uz brīvdabas kino. es skatītos franču filmas, nesaprazdama ne vārda, taču apbrīnotu aktrišu cepures un auskarus. es stāvētu un skatītos Panteona caurumā.
un no manas sejas nepazustu smaids. jo es beidzot būtu tā meitene,kas ies, kur deguns rāda, un darīs to,kas pirmais ienāk prātā.
es beidzot būtu tā meitene ar noslēpumu.
jo tas jau sievietēs ir galvenais, vai ne?

Show your craziness much more often and we will all become much more sane.

muļķīgās septembra ilūzijas jau sen kā pagājušas, tagad ir aprīļa pārvērtētās cerības.
iedod man sajust ķirškoku ziedus un nokrāso man sarkanas lūpas.

*šeit ievietojiet vienu rupju vārdu, which would represent my exact feelings*

To feel the fear, but doing it anyway.

es neatpazinu rokrakstu. vai tas būtu jau tik tālu,ka es vairs nespēju atpazīt ar viņa roku rakstītu manu vārdu? manam prātam izskrēja cauri miljoniem domu,kas to būtu varējis rakstīt. kurš gan?
es nedomāju,ka atbildēs. es neticēju,ka viņš atbildēs. es joprojām neticu. un kāds man ir prieks. es raudu un smaidu reizē, un nesaprotu,kuras izjūtas ņem pār mani virsroku. es joprojām esmu pazudusi savās domās.
to sajūtu,kas man ir šobrīd - to nevar aprakstīt. to neviens nesapratīs. es atradīšu labu grāmatu un filmu,kas ar mani saskan un tā mani sapratīs.
dažas dienas es galīgi nesaprotu vai ar mani viss ir kārtībā. bet man ir daži jauki draugi,kuri par mani labi parūpējas, kuriem es varu uzzvanīt jebkurā diennakts laikā un viņi mani aizvilks uz kafiju vai izdzert pa aliņam. un tad, tad es zināšu,ka ar mani viss būs labi. vai vispār esot starp tik iedvesmojošiem cilvēkiem var nejusties labi?
es pati neticu,ka tik labi. es jūtos kā pavasaris un es dzīvoju pavasarī. tas ir vienīgais, par ko es domāju. pavasaris ir manī. es esmu pavasaris.
un es tiešām ceru,ka arī viņam ir labi. tas mani salauztu vēl vairāk - zināt,ka tas otrais skumst.
jo tālāk, jo vairāk es saprotu,ka tas bija pareizi. man tas nāk tikai par labu. varbūt es nezinu kā ir būt brīvai meitenei, bet es to noteikti šobrīd izbaudu. don't get me wrong - tie bija,iespējams, labākie mēneši kādi bijuši, bet šobrīd viss kļūst labāk citādāk. tad redz kur tā jaunā patiesība. jā,man viņa patīk. lūgtum, neatņemt. mans!
un vēlos vakaros, ejot mājās, pa klusajām Rīgas ielām, es klausos skaņās,skatos uz laternām, kuru gaismiņas raustās manas mūzikas ritmā, es lūkojos istabās, kuru logi aizslēpti ar aizkariem,kas tur bijuši jau desmit gadus atpakaļ. un ejot gulēt, es prātoju, ko dara tie,kuru istabās vēl ir iedegtas gaismas.
neviļus nākas atcerēties par pastaigām karstās vasaras dienās un mulstošiem smaidiem. pilnīgs haoss!
domas nesakārtosies pa plauktiņiem nemaz tik drīz, un tas viss būtu saprotami, ja vien nebūtu pavasaris. mans pavasaris.

tā būs mūsu mazā spoku dzīvīte. jo es sāku just jaunās patiesības mirkļus.
ļaujiet man viņos iemīlēties un zīmēt viņu vaibstus un gaišās skropstas, un piena putu ūsiņas, un t-kreklus, ko tie velkā, un bedrītes vaigos, un fiksīšu rāmjus pilsētas ielās, un dāmu auskarus, un kungu velveta žaketes. ļaujiet man klausīties vasaras naktīs un gumijas lācīšos, kas izkūst, sildoties uz sveces liesmas. ļaujiet man just smaidu bučas uz vaigiem un nosalušus degungalus, kas piespiežas, lai sasildītos.
ļaujiet man rakstīt muļķīgus epitetus, nenozīmīgas vēstules un daudz smaidīgu sejiņu īsziņās. ļaujiet man novērtēt absurdu mākslu lielos zelta rāmjos un ļaujiet man dusmoties uz sevi un izdarīt smieklīgas kļūdas.
ļaujiet man piedzīvot jaunās patiesības mirkļus.

here is to me

I think it might be fear
Of the world and the way it makes you feel afraid
[...]
I think I might be scared
Of the man and the men with their hands inside
And the women, oh, the women all they do is cry

man iet labi,paldies,ka neapvaicājies.
mazliet sadrupušam sēdēt,dzert jau trešo kafijas krūzi pēdējo divu stundu laikā, un justies neiederīgam pasaulē.
ja nu kāds mani gribēs - viņam jārēķinās ar manu mazo sirdi,kas,mazliet sadrumstalota,lēnām liekas kopā. zāles slēpjas klasikā - grāmatās, mākslā un kafijā. varbūt reizēm smieklos,kas izspurdz no cieši turētās dvēselītes. patiesi smiekli. un mazliet žēli skatieni. pieklājības runas. nevajag man tās runas. neko. es negribu dzirdēt. gribu palikt iemīlējusies atmiņās. nesabojājiet manas atmiņas! man neko nevajag - tikai grāmatas,mākslu un kafiju. es lietoju to visu. tās ir manas narkotikas. un, ak tu tētīt, kāds pavasaris galvā. neticams pavasaris. baudīt debesu nokrāsas,bīstamus manevrus ar riteni starp cilvēkiem,saulesbrilles un lūpu krāsas. svārkus un kleitas. jā,man to visu,lūdzu. var arī neiesaiņot. tikai iedodiet man tauriņus un piedzīvojumus.
taču tas viss salauž. salauž no iekšienes un negrib sadzīt. grib tur palikt mūžīgi. atgādināt. tāpēc labāk pieturēties pie klasikas. un vēl pie arctic monkeys. You're all good.
tā taču nejūtas laime, vai ne? I'm all about nothing es izvairos aiztikt lietas,kas man atgādina atmiņas. lieliskas atmiņas,kuras nevēlos aizmirst,taču šobrīd nevēlos arī atcerēties. man jūk kopā labais un sliktais. man maisās cilvēki. man maisās acu skatieni un smaidi.
varbūt vienkārši jānoskatās My Blueberry Nights un jācer uz melleņu pīrāgu un mazu prāta aptumsumu,lai pēc tam ir vieglāk. just get me out of here. get me out of my mind. vai tā jaunā patiesība slēpjas rubīnsarkanos vaibstos un apmulsušās acīs? tikai,Dieva dēļ, nedodiet man vēl vienu kruasānu un atvadu stāstu. tas viss jau ir dzirdēts.



tikai grāmatas,mākslu un kafiju. un varbūt mazliet viskija

Jo vārda spēks ir īsums. Daudzvārdība
Ir tikai lieks greznojums tam visam.


/V.Šekspīrs "Hamlets"/

[21:30] kristaps:

<<< Ieliec facebook' statusu SINGLE
un visi zinās
fuk yea es pat ielaikošu

kā pastkartes,kas pieknaģotas pie sienas. tās tur turas. bet tad tiek atvērts logs, aukstums iezogas un vējš tās norauj no striķīša, un aizpūš prom. tās vairs nekad nebūs pastkartes,kuras turējušās roku rokā.
-jā,kā Tu pasaki uzredzēšanos cilvēkam,kurš.. nu jā, kurš.
kā tas ir - nerunāt ar kādu,ar kuru runāts diendienā, bet tagad nevar,jo nevis negribētu, bet nezini vai ir piemēroti. nezini vai tā drīkst. kāpēc jābūt visam tik sarežģīti?!
ir pagājusi tieši nedēļa. katru dienu es atrodu vēl kādu lietu,kas man ir no viņa. un vairākumu es vienkārši nevaru saņemties novākt. tas laikam vēl vairāk atgādinātu to,ka mūsu vairs nav. kā kaut kam tādam vispār tiek pāri? man ik pa brīdim uznāk brakdown'i. bet visi saka,ka es apbrīnojami stipri turos. taču es joprojām nevaru par to parunāt. and for god's sake, man rīt jāiet uz RTV. ko es vispār teikšu tiem mūsu draugiem.

This is just so unlike us
Cut back to horizontalisms
If we could win just one small touch

nezinu kā,lai pavada rītdienu, nenoģībstot kaut kur vai paturot gan domas, gan vēdera saturu iekšā.

off topic - tagad sagaidiet milzum daudz citātu no umebrto eko. Esmu totāli iegrimusi prāgas kapsētā. Labs kas labs. Un smaržo šī grāmata arī brīnišķīgi. Pēc vērtīgas literatūras. :)

pēdējās dienās,iepsējams,notiek par daudz. Visu pirms jau Sabīne ir šeit. Es mīlu to meiteni. Ja es būtu puisis,es gribētu viņu apprecēt. Viņa ir mans lieliskākais pasaulē zudušais draugs,ko es spēju iedomāties. Pēcpusdienas tiek pavadītas tikai ar to magnificent girl. Un sestdien atbrauks magnificent girl's pusis un tad vispār būs lieliski. Iesim viņam parādīt Rīgu un izvilksim caur mūsu nozīmīgākajām vietām - šobrīd kaut vienu nevaru iedomāties,bet tizu,ka tajā brīdī noteikti saradīsies milzum!
Un vēl tas mūsu četrinieks,kurš ir tik izjucis every other day of the year, ir kopā. Atkal kopā it kā nekas nebūtu mainījies. Es varētu smaidīt līdz ausīm.

Nākošais notikums - jūlijas zudība. Šķiet,ka sen vēders tā nebija metis kūleņus,sarāvies un kritis pie zemes vienlaicīgi. Kā mēs uztraucāmies.!

Neeeext - tagad trīs reizes miniet - skats,ko bieži negadās redzēt? Exactly, es biju slēpot. Distanču slēpoša. Ou,man,esmu tizla. Who cares,es pārkāpu sev pāri. Es.uzkāpu.uz.slēpēm. Es actually biju uz slēpēm.