smalki skaistās dzīves pūdera versijas

Pēc karnevāla iekrītot gultā,nevarēju aizmigt. Kad beidzot tas notika - visu nakti viens sapnis. Šonakt bija jau cita nakts. Taču joprojām tas pats sapnis.
Tas pats sapnis.
Bet karnevāla dejas,cilvēku šikums un smiekli,smaidi. Viss tas paliks lieliskā atmiņā. Jo lieliskas dejas un superīgi cilvēki,un kristapa trompete paliks nepārspēta uz kādu laiciņu. Droši vien līdz nākamajam karnevālam. Un garderobes numuriņi ar smaidiņiem.
Es pat nespēju uzrakstīt neko sakarīgu. Visu laiku ir jāsmaida. Ir ļoti labi. Izņemot to vienu vakara pavērsienu. Bet to atstāsim tām atmiņām,ko negribas atcerēties.

es jūtu kā ziema mani ierauj sevī. Kā viņa jūt manu nepatiku un liek man justies arvien aukstāk, un liek man sevī ierauties.
Ziniet.. Man nepatīk cilvēki. Ir tie daži,kurus satikt lai tur vai kas,bet tas arī viss. Vai mūžīgās pļāpas,apvainojumi,apsmiekls ir,lai iepatiktos? Nē,negribu. Kur ir pavasara smaidi,brīvības prieks,vējš matos un saulstari acīs? Kur ir smaržīgas grāmatu lappuses šūpuļtīklā?
Ziema,ne tikai mani,bet mūs visus, ievelk savā aukstumā. Mēs esam auksti. Mēs visi. Jā,mēs visi. Pilsēta ap mums ir pelēka. Tā ir tāda pati kā mēs. Ziniet,pelēkam tonim nav ne vainas. Tas ir graciozs,pat skaists,elegants. Ja pelēkais būtu dāma - tā pastaigātos pa bruģētu ielu un viņai 'piederētu' tas viss. Mēs visi. Taču pilsēta paliek pelēka,tā nav dāma. Tā ir tikai..pilsēta. Tā nerāda mums sauli zem putekļu mākoņiem,tā šķietami kļūst bezgalīgi liela. It kā,lai mēs netiktu ārā,lauka vidū skatīties zvaigznēs. Tā grib mūs paturēt sevī. Tā savtīgi savāc mūsu spēkus,likdama mums skriet uz tramvajiem,vilcieniem un lidmašīnām. Tā nevar izdzīvot bez mums. Un vice versa.
mēs nespējam tai pretoties.

To wake up with a purest sense of being.

mēs dzīvojam pilsētas karnevālā. Tā tin mūs ap savu pirkstu,saviem torņiem,pat ja tā izdomātu mūs pamest,mēs atrastu veidu kā sevi atkal aptīt ap tās torņiem.
Bet ja nu tā ir taisnība,ka tas meteorīts,kurš nogalināja dinozaurus patiesībā bija kosmosa kuģis un mēs esam citplanētieši? Vai tas izskaidrotu mūsu vientulību un arī tukšumu,kad nespējam savienoties?
Varbūt mēs nespējam savienoties,jo pilsēta jau mūs ir pametusi,tikai mēs vēl nespējam to aptvert un vēl nemēģinam aptīt sevi ap pilsētas pirkstiem?
Es domāju,ka pat ar 17 istabām uz jūras zaļiem nagiem nepietiks. Ir jābeidz ļaut dzīvei dzīvot tevi,ne otrādāk.

pamatīgi labs vakars/nakts ar dejām,smiekliem un sarunām Stendē. Kapteinis Huks gāja savu uzvaras gājienu. Nu labi, Rūdim bija Kapteinis Morgans.
bet visā visumā pamatīgi labi.
un lūkojoties bildēs var nosmieties atkal. jā.

[20:31:03] Džūūūlza: es pilnīgi redzu kā viņš pie sevis čukst - kapteinis morgans dzer savu sešdesmito glāzīti



ps.februāris būs tik ļoti badass ballīšu mēnesis!

kāds man var pateikt,kāpēc es esmu tāda stulbene un galīgi nedomāju,ko saku?

"ask me if I'm happy, I don't know"

nekad neesmu varējusi uzrakstīt,ko epitetu izskaistinātu tā,lai tas neizklausītos clishe.
bet šoreiz, skatoties uz otiņu,kuras kātiņa krāsa pamazām nāk nost kā no vecas ķieģeļu mājas, es domāju par skatieniem, vārdiem un, well, laimi.
par gotiskām katedrālēm, kas greznas slejas Eiropas pilsētās. vai, neskatoties uz to dekoratīvajām detaļām un cilvēkiem,kas tur apgrozās, viņas arī jūtas vientuļas?
diez vai burbuļota vanna palīdzēs, ja reiz tur sēdēsi sarāvies un asaras tecēs kā no kalnu strautiņa pavasarī un tā pat nesapratīsi vai katedrāles jūtas vientuļas. tikai pats jutīsies vientuļāks nekā esi.
toties ir arī tie smieklu pilnie brīži,kad Rīgas ielas pārklājas ar ledu un ūdeni, kad visas Tērbatas ielas garumā,ejot un runājot, smejies un centies noturēt līdzsvaru, ik pa brīdim iespiedzoties. tad kāds Tevi noķer. vai varbūt Tu sevi noķer. varbūt Tu beidzot noķer savas domas.
"Life is a brilliant plan"
vai salokot 1000 origami dzērvītes dzīve gūs piepildījumu kā to traktē austrumu gudrie?


Tell me your fears. -Okay it's everyone here

Šodien pavadīju lielisku pēcpusdienu iedvesmojošu un smieklīgu cilvēku lokā.
Man prieks.
Priecājāmies kopīgi par polaroid mirkļiem,kas sanāca pārgaismoti,par fancy programmētājiem nabā un kornēlijas ābolu konfektēm un knaģiem matos.
Jo tas viss ir tik ļoti rdmv. Tik ļoti mēs.
Un vēl par prusakiem polaroidā,apsriežot vai viņus varētu tur nofotogrāfēt. Tikai pilnībā normālas sarunas. Nothing more.
Bet vispār šodien es paceļu tējas krūzes vienu pēc otras. Slimībiņš ir mazliet apmānijs arī mani. Mazais muļķītis.

Jo mēs vairs nekad nebūsim tādi kā agrāk.
Bet kāds wise man reiz teicis - pastāvēs,kas mainīsies.
Varbūt derētu atkāpties no savas cilvēkinemainās stadijas.

vismaz atļaujiet man domāt to,ko es gribu.

raibā dzīve turpina savu uzvaras gājienu.
bet visu pamazām. pavadīju vairākas dienas domājot par Alekša 18. domāju,cik nepieklājīgi tas būs viņu apsveikt. kādas tam būs sekas. sapņoju par iespēju viņu apsveikt voice mail'ā. tā es varētu ar viņu runāt,actually ar viņu nerunājot. sounds perfect to you too,huh? tad paziņoju sev,lai beidzu vienreiz uzvesties stulbi un saņēmu visas savas iekšas. un tieši tā es viņam arī uzrakstīju - visu savu domu gājienu. un te nu es esmu.
es ar sevi lepojos. viņš atbildēja. tātad. tomēr. jā. huh.
pēc tam Sabīne paziņoja par ierašanos Rīgā jau tuvākajā laikā. I love her or what? un who cares about school,really? marta sākumā tur mani varat negaidīt. ;D ahh. tas būs pārāk labi.
un vēl. diezgan perfekti lieliski smieklīga pēcpusdiena ar mīļumu. nu kur vēl superīgaku par viņu? :)
es gan savā mazajā prātā sadomājos daudz ko. bet tāpēc jau lietas nemainās. viss paliek tāpat kā bijis. pretty perfect.
katram taču savs prāts jāizdzīvo.

Oh well, the devil makes us sin
But we like it when we're spinning in his grip

Noteikti ārpus savas komforta zonas. Pavisam. Tikai ne tajā patīkamajā veidā. Tajā, kad sirsniņa satraukti daudzās,jo nezini,kas notiks tālāk un tu jūties slikti,ka nesaproti neko. Un jūties vainīgs par lietām,kas nav notikušas un visticamāk arī nenotiks. Centies saskatīt sakarības tur,kur to nav. Prāts iedomājas visas briesmīgās lietas pēc kārtas un tu nevari sevi piespiest domāt,ka tā nav, jo maza daļiņa tevis čīkst un dīdās. Tirda tevi. Ķermenis un prāts ir noguris no trešdienām un zīmuļiem.
Diena sajūtās. Exactly.

grāmatiņas no antikvariātiem,kas smaržo pēc stāsta, pēc noslēpuma. mazas un mīlīgas.
ko vēl tā varētu pateikt bez jau iespiestā teksta? kāda magnificent personība to ir turējusi savās trauslajās rokās? vai smalki ekstravaganta kundze? vai vīrietis ar Blaumaņa ūsām svētku frakā? vai varbūt cilvēks,kuram šī grāmatiņa bijusi mīļāka par visu un viņš to katru rītu,braucot vilcienā, pārlasījis,pārskatījis savus mīļākos citātus?
tas lai paliek tikpat noslēpumaini.
un kad viņa būs nodzīvojusi savus gadus pie manis,apsolos to nodot tālāk.

ir diezgan vēls un man vajadzētu gulēt,bet es nevaru aizmigt. Domas riņķo un sirsniņa nemierīgi danco. Patiesībā tikai dažas domas,saistītas ar to vienu vienīgo.
Tāds kā uztraukums/satraukums. Tādas kā mazas bailītes.

Es laikam uztaisīju mazu skandālu. Well,fuck. Es tā ļoti negribēju. Tas galīgi nebija tā domāts.

man riebjās tas,ka es esmu tik neciešama. Pat sevi es kaitinu.
Man pat nav īsti gandarījuma par piekārtajām planšetēm. Nekas,vispār nekas,nenotiek tā kā ir plānots. Vispār nekas. Vispār.
Es cerēju uz vismaz sava drauga satikšanu šodien,bet arī tas nenotika. Kur ir taisnība?
Man vienkārši gribas sēdēt un raudāt. Ilgiilgi raudāt. Kamēr izraudāšu visu,kas sakrājies. Jo šodien,šķiet,ka nav izraudāta pat trešdaļa no visa.
Un es pat nezinu par ko man gribas raudāt. Es vienkārši esmu pārgurusi.
Man grauž,ka pat brīvlaikam sākoties,es nesatikšu savu draugu,jo katrs būsim savā pasaules malā. Nu nekā jau neparasta,bet es nespēju to pārdzīvot. Ne-spē-ju.
Punkts.

Vienīgais šodienas labais prieka darbs bija palīdzēšana Jūlijai. Tas tiešām man sniedza kādu mazumiņu laimes. Jutos noderīga..