Romā.
Apr. 14., 2013 | 09:41 pm
No:: tokidoki
reizēm es gribu būt tā meitene,kas iet pa ielu ar koši sarkani nokrāsotām lūpām, platmali un saulesbrillēm. mani mati, skaisti ieveidoti, viegli plīvo pie katra mana soļa. reizēm es gribu būt too much of a girl. es gribu,lai saulīte noglāsta manu degungalu, lai vasaras raibumi jūt, ka tiem jādejo uz maniem vaigiem. es gribu starbucks kafijas krūzīti rokās ar manu iemīļoti caramel latti, un biezu dizaina žurnālu padusē.
es gribu būt tā meitene citā pilsētā. varbūt Berlīnē? nēnēnē, labāk Romā. ak, es izstaigātu visu, uzsmaidītu itāļu puišiem. skicētu antikvariātus un senās civilizācijas atstātos dārgumus. smaidītu cilvēkiem un ēstu Stracciatella saldējumu vismaz trīsreiz dienā.
un reizēm, kad neaizmirstu savu telefonu istabiņā ar skatu uz burvīgajiem Romas kvartāliem, es viņam piezvanītu. kārdinātu viņu ar strūklakām, mākslas galerijām un saldējumu svaigi ceptās vafelēs. stāstītu par sēdēšanu uz Spāņu Trepēm, par augļu pārdevējiem sestdienu rītos. un vēlajām vakariņām mazās picērijās ar burvīgu mājas vīnu.
kādā brīvdienā es izstāvētu rindu, kas vijas ap kvartālu, uz Vatikānu. pirmdienas vakarā es noķertu kādu vietējo iedzīvotāju,lai tas man parāda ceļu uz brīvdabas kino. es skatītos franču filmas, nesaprazdama ne vārda, taču apbrīnotu aktrišu cepures un auskarus. es stāvētu un skatītos Panteona caurumā.
un no manas sejas nepazustu smaids. jo es beidzot būtu tā meitene,kas ies, kur deguns rāda, un darīs to,kas pirmais ienāk prātā.
es beidzot būtu tā meitene ar noslēpumu.
jo tas jau sievietēs ir galvenais, vai ne?
es gribu būt tā meitene citā pilsētā. varbūt Berlīnē? nēnēnē, labāk Romā. ak, es izstaigātu visu, uzsmaidītu itāļu puišiem. skicētu antikvariātus un senās civilizācijas atstātos dārgumus. smaidītu cilvēkiem un ēstu Stracciatella saldējumu vismaz trīsreiz dienā.
un reizēm, kad neaizmirstu savu telefonu istabiņā ar skatu uz burvīgajiem Romas kvartāliem, es viņam piezvanītu. kārdinātu viņu ar strūklakām, mākslas galerijām un saldējumu svaigi ceptās vafelēs. stāstītu par sēdēšanu uz Spāņu Trepēm, par augļu pārdevējiem sestdienu rītos. un vēlajām vakariņām mazās picērijās ar burvīgu mājas vīnu.
kādā brīvdienā es izstāvētu rindu, kas vijas ap kvartālu, uz Vatikānu. pirmdienas vakarā es noķertu kādu vietējo iedzīvotāju,lai tas man parāda ceļu uz brīvdabas kino. es skatītos franču filmas, nesaprazdama ne vārda, taču apbrīnotu aktrišu cepures un auskarus. es stāvētu un skatītos Panteona caurumā.
un no manas sejas nepazustu smaids. jo es beidzot būtu tā meitene,kas ies, kur deguns rāda, un darīs to,kas pirmais ienāk prātā.
es beidzot būtu tā meitene ar noslēpumu.
jo tas jau sievietēs ir galvenais, vai ne?