smalki skaistās dzīves pūdera versijas

Iemīlējušos cilvēku maigās noskaņas. Tie pieskārieni, kurus neaizmirst. Mani vaigi sasarkst un es mulsi vēroju pavasara pasauli, kad naktis iestājas astoņos vakarā un mēness lauku ceļa vidū izgaismo tumšo priežu mežu, kas vējā baisi čab. Es esmu bailīga. Sabīstos. Saskaitu zvaigznes un ieraujos dziļāk savā mētelītī, kas jau galīgi noplīsis, bet taču tik mīļš. Ziema negrib šķirties, negrib atdot sevi pavasara mīlētājiem. Tā pūš aukstus vējus. Taču manā sirdī ir silti. Ar katru dienu arvien siltāk.
Mēs kopīgi domīgi vērojam pasauli, tā šķiet dzīva. Nu tad beidzot. Nekas vairs nepaliek nepamanīts. Pirmais pumpurs mums vismīļākais, tas uzplaukst tā pat kā mēs. Nosalst vējā tāpat kā mēs un piemīļojas otram pumpuriņas arī tieši tāpat kā mēs.


Mēs esam saules dvēselītes stari.
Mēs sildam šo pavasari viens otram.

es varu jums apgalvot, ka pavasaris noteikti atrodas citā dimensijā. ja ne dimensijā, tad vismaz uz citas planētas. arī tur apkārt lido parastie zemes taureņi, taču matu cirtās vējš pinas pavisam citādi kā rudenī, acīs saulīte atmirdz pavisam citādi kā aukstā ziemas dienā un galu galā arī cilvēkiem smaidi ir pavisam citi. ausīs skan patīkamie čivinājieni un sapņi ir tikai par saules stariem vasaras koku galotnēs.
ja man ļautu izvēlēties, es dzīvotu uz Pavasara.

so this is how it goes, huh? tā jau tas uzliesmo. niknums. viss nepateiktais. reizēm pilnīgi brīvi lidojošs. ne apstādināt, ne satvert. ļaut tam būt, līdz tu izelpo mieru. tikpat maigu kā pavasara pirmie ziedi. jā. tam bija jābūt manam pirmsākumam. manam. kā tev nav kauna? tu nedrīkstēji man to atņemt. atkal man tiek zagtas sajūtas. nezodz manas sajūtas!
tikai elpo. elpo, es sev saku. pasapņo. nekad neatgriezies. atceries tikai to,ko gribi atcerēties, es sev saku.
izelpo mieru.

i've seen better.

klusībā aizvērt acis, novērtēt savu mākslas studenta statusu. būt par 23 h tuvāk mūsu deadline'am. būt krāsaini melnbaltam kubikam rubikam. es kā īsts mūsdienu mākslinieks/dizainers šodienu esmu pavadījusi trīssimts idejās, klikšķinot datora pelīti un ostot terpentīnu.

piesēdos es te ar vajadzību. vajadzību radīt skaistas lietas. vajadzību dizainēt. taču galu galā nekas cits neatliek kā ienākt šeit un papukstēt par dzīves muļķībām, priekiem un smaidiem.
man patīk dzimšanas dienas. pat ja tās nav manas. man patīk nosvinēt kādu. šoreiz mani. tomēr. būt kā mirdzošam dimantiņam starp citiem. un pateikties par šīm stundām pastkartēs. aizsūtīt tās mīļajiem uz kalniem. ar visu to zināt, ka darbi tevi nepamet un deadline's izmisīgi tuvojas un nedomā atkāpties. taču tev vienalga, tu sēdi un ēd tos šokolādes gardumus, tu dzer to vīnu un klusītēm priecājies par pasauli. hm.
šovakar, rubinot to granātābolu, es domāju, kā veidojas šis auglis. vai arī cilvēkam ir tādas daudzas mazas istabiņas? varbūt tiešām ir. un katra par otru saldāka un kārdinošāka. neļauj atrauties. gribas nekad viņu nepamest. bet tās jau tikai tādas mirkļa vājības. kaislības. Stoiķu afekti.
man gribas dzīvi mazliet salīdzināt ar cirkuli. tā ieduras vienā vietā un tad griežas sev apkārt. tuvāk un tad tālāk, bet saknes vienmēr paliek vienas un tās pašas. varbūt tāpēc arī ir labāk nodot pagājušā gada pārspriedumus un neiedziļināties latviešu valodas teikumu shēmās. jo citādi mēs tā vien griežamies uz riņķi. tuvāk un tad tālāk.

atgriezīšos pie ierastā - galvenais ir svinēt dzīvi, lai tas tuvāk un tad tālāk izvērstos tā vērts.

tas arī viss,ko ir iespējams šodien pateikt. tas viss un vēl vairāk vienā vienīgā teikumā. interesanti, kā ar vienu teikumu var pateikt tik daudz.
atkal ir atgriezušās svētdienas rītu slinkuma problēmas. nekāpt ārā no gultas, tikai lūgt, lai kāds tev pagatavo tēju,kamēr tu domīgi vēro Hariju Poteru televizorā. viss, ko es lūdzu.
un vēl saturīgas sarunas pie trešās vīna glāzes, kad nopietnais kļūst nenopietnas un izsprūk neapzināti spurdzieni.
un vēl spirgtu rudens pilsētas gaisu. ak jā, tas atšķiras no visiem citiem.
un vēl iksvētdienas post secret atkarību. no tās man vaļā netikt.

un vēl
un vēl
un vēl...

Rudeni man nerādiet. Es jūs lūdzu. Bet jāatzīst gan, ka vakar, ejot pāri Vanšu tiltam ar kājām, iespējams, pēdējo reizi šogad, dzeltenajām kļavām Ķīpsalā kontrastējot ar pelēkajām un vienveidīgajām debesīm, es jutos pat kaut kā tā labi. varbūt tas bija tāpēc, ka vējš nebija izvēlējies spēlēties manās pinkās. Es nezinu. Taču svaigais gaiss raisa vairāk domas. Turklāt pavisam siltas. Tās ir palīdušas zem sedziņas. Slēpjas no rudens un apkārtējiem.
Pilsēta mēdz mulsināt pat mani.

pinterest's ar savu burvību ir ievilcis arī mani. skolas uzdevumu nolūkos gan, bet tomēr. pirmās divas bildītes un ideja ir augšā. svarīgi to nepazaudēt. nepamest starp citām. idejas taču tomēr mēdz būt labākas par cilvēkiem. tās mēs vismaz varam izdzīvot. kaut vai tikai skatlogos. gribas man aizbraukt uz pasaules metrapoli un vēlā rudens vakarā vērot atspīdumus skatlogos. pieņemt muļķīgas idejas par completely sane ones. nopirkt vīna pudeli un sēdēt Sēnas krastā vai varbūt sēdēt sakrustotām kājām lielā un baltā viesnīcas gultā, starp pēļiem līdz satumst.

galvenais ir nepazaudēt labās idejas. tās reiz mani izglābs.

milzīgs ceļojumu piedzīvojumu reibums nebeidzās. mūžīgs karuselis. domas lido. atkal un atkal pazūdot tropiskajā klimatā. teikumi arvien pazūd starp papagaiļu ķērkšanu tuvējā palmā. okeāna viļņošanās reibina tāpat kā vakarvakarā izdzertās trīs sarkanvīna glāzes un es nespēju atteikties no smaidiem mūsu sejās. un nav jau arī jāatsakās, jo tas taču ir tas, kam es dzīvoju. iemīlēties acu skatienu dzirkstīs un smaidu sārtajās nokrāsās, sasmaržot pasakas un nogrimt dziļās sarunās, tikpat dziļi sarkanās kā mani nagi.
izbaudīt pēdējos atvasaras vakarus es gribētu, kur citur. tur kur rudens saule iekrāsojas oranžāka un bruģētās ieliņas ir šaurākas, kur cilvēki kaislīgāki un atvērtāki. vai varbūt tomēr kaut kur, kur vasara nemēdz beigties. braukt tur, kur vienmēr silts un apceļot kontinentu. no rīta pamosties ar papagaiļiem tepat uz tropu koka zara un sajust jau gaisā virmojošo siltumu, kas vēstī par "karstāko dienu šoziem".
nevēlos es pavadīt tumšus vakarus vienatnē, gribu našķoties ar vafeļu mīklu un spuldžu vietā iedegt sveces.
ar sajūtām esmu joprojām 25 h lidojuma attālumā no šī brīža atrašanās vietas.
sajūtas tikpat apdullinošas kā pasaules otra mala. ne patvert, ne saprast. tikai piedzīvot. un nekad neatteikties.

kā gan varētu eksotiku pārvest mājās? vai nebūtu labāk mājas pārvest eksotikā?

why is that we always keep wanting more?

jaunākā laba laika pavadīšanas stratēģija ir nopirkt koncertbiļetes mazāk kā 24 h pirms koncerta. un piedzīvot lielisku vakaru mežparkā.
The Killers bija diezgan lieliski piemēroti trešdienas vēla vakara izklaidēm. kustēties līdzi dziesmām,ko nezini un vērot cilvēku smaidus,dzirdēt viņus dziedam līdzi. jā,man patika tur būt kaut tikai atmosfēras pēc.

ak,un noslēpumi,nē,tie nekad nekļūs veci.

Es sēžu mierīgās jūras moliņa sākumā. Man mugurā ir tikai krekls un bikses. Kāju pirksti zīmē zīmējumus jūras smiltīs. Taču iekšā kāpt nekārojas. Nav arī auksts. Es sēžu un pētu horizontu. Tur tālumā ir zibens uzplaiksnījumi. Mēs nedzirdam skaņas, mēs tikai skatamies uz violeti zilganajām gaismām tālajās debesīs. Un tā sajūta,kad zinam,ka tas mūs nespēj aizskart,ka mēs esam pilnīgā drošībā jūras krastā tikai desmit kilometrus no Igaunijas robežas.
Es esmu atpakaļ tajās vientuļajās naktīs,kad gribējās tikai griezties pļavā,aizvērtām acīm un darīt visu,kas ienāk prātā. Kad vairs nav kauns,kad gribas ieelpot rasā aitsvaidzināto gaisu un iekrist kāda rokās.
Salacgrīva mani mazliet atdzīvināja un šūpolēs es atguvu smaidu.

kā dzīvo pēc tam, kad uzzini,ka tavs vismīļākais pāris ir izšķīries? kurs tu biji iemīlējies no laika gala. jo viņiem bija tas perfektais balanss starp mīlestību/patikšanu un draudzību.
attiecībām pazūd jēga.


šai brīdī pat vajag nocitēt Bukovski [c] "Cilvēku attiecības vispār ir dīvainas. Proti, tu esi kopā ar kādu cilvēku, ēd un guli, un dzīvo ar viņu kopā, mīli viņu, runā ar viņu, visur ej kopā, un tad tas beidzas [...] vienatnē es nekad nejūtos lāgā;pareizāk sakot,dažreiz tas ir patīkami, tomēr vienam būt nav pareizi"

dejas. sveicieni Saulei. un smaids.