dzīves kaislību apmuļķotie.
« previous entry | next entry »
Nov. 22., 2013 | 07:50 pm
piesēdos es te ar vajadzību. vajadzību radīt skaistas lietas. vajadzību dizainēt. taču galu galā nekas cits neatliek kā ienākt šeit un papukstēt par dzīves muļķībām, priekiem un smaidiem.
man patīk dzimšanas dienas. pat ja tās nav manas. man patīk nosvinēt kādu. šoreiz mani. tomēr. būt kā mirdzošam dimantiņam starp citiem. un pateikties par šīm stundām pastkartēs. aizsūtīt tās mīļajiem uz kalniem. ar visu to zināt, ka darbi tevi nepamet un deadline's izmisīgi tuvojas un nedomā atkāpties. taču tev vienalga, tu sēdi un ēd tos šokolādes gardumus, tu dzer to vīnu un klusītēm priecājies par pasauli. hm.
šovakar, rubinot to granātābolu, es domāju, kā veidojas šis auglis. vai arī cilvēkam ir tādas daudzas mazas istabiņas? varbūt tiešām ir. un katra par otru saldāka un kārdinošāka. neļauj atrauties. gribas nekad viņu nepamest. bet tās jau tikai tādas mirkļa vājības. kaislības. Stoiķu afekti.
man gribas dzīvi mazliet salīdzināt ar cirkuli. tā ieduras vienā vietā un tad griežas sev apkārt. tuvāk un tad tālāk, bet saknes vienmēr paliek vienas un tās pašas. varbūt tāpēc arī ir labāk nodot pagājušā gada pārspriedumus un neiedziļināties latviešu valodas teikumu shēmās. jo citādi mēs tā vien griežamies uz riņķi. tuvāk un tad tālāk.
atgriezīšos pie ierastā - galvenais ir svinēt dzīvi, lai tas tuvāk un tad tālāk izvērstos tā vērts.
man patīk dzimšanas dienas. pat ja tās nav manas. man patīk nosvinēt kādu. šoreiz mani. tomēr. būt kā mirdzošam dimantiņam starp citiem. un pateikties par šīm stundām pastkartēs. aizsūtīt tās mīļajiem uz kalniem. ar visu to zināt, ka darbi tevi nepamet un deadline's izmisīgi tuvojas un nedomā atkāpties. taču tev vienalga, tu sēdi un ēd tos šokolādes gardumus, tu dzer to vīnu un klusītēm priecājies par pasauli. hm.
šovakar, rubinot to granātābolu, es domāju, kā veidojas šis auglis. vai arī cilvēkam ir tādas daudzas mazas istabiņas? varbūt tiešām ir. un katra par otru saldāka un kārdinošāka. neļauj atrauties. gribas nekad viņu nepamest. bet tās jau tikai tādas mirkļa vājības. kaislības. Stoiķu afekti.
man gribas dzīvi mazliet salīdzināt ar cirkuli. tā ieduras vienā vietā un tad griežas sev apkārt. tuvāk un tad tālāk, bet saknes vienmēr paliek vienas un tās pašas. varbūt tāpēc arī ir labāk nodot pagājušā gada pārspriedumus un neiedziļināties latviešu valodas teikumu shēmās. jo citādi mēs tā vien griežamies uz riņķi. tuvāk un tad tālāk.
atgriezīšos pie ierastā - galvenais ir svinēt dzīvi, lai tas tuvāk un tad tālāk izvērstos tā vērts.