Pavasarim piedienās izskatīgi vīrieši.

« previous entry | next entry »
Maijs. 15., 2013 | 11:49 pm

Viņa smaidīja kā vasaras lietus, uzvedībā bija vērojama saules zaķu palaidnība, acis mirdzēja,sarkanie rubīna auskari ik pa brīdim apžilbināja apkārtējos. Tā viņa spēlēja savu lomu. Improvizēja dzīvei par godu un lika izskatīgiem svešiniekiem iemīlēties sevī. Viņa loloja nereālas cerības un dzīvoja ilūzijās. Tās vēl nekad nebija viņu sāpinājušas. Ilūzijas bija viņas vienīgais patvērums. Vēl labāk viņu glāba tikai melnbaltas fotogrāfijas un pastaigas krēslainā pilsētā. Viņas mati dzīvoja neatkarīgi no viņas un tāpēc tie tika mīlēti ar katru dienu arvien vairāk. Viņas principi bija citiem nesaprotami un smaids ieviesa noslēpumainības dzirksti.
Tas viss un vél vairāk padarīja viņu par viņu. Taču vientuļa viņa nespēja būt. Pavasara gadalaikā viņa vēlējās vien nepiespiestu dzīvesveidu un neapzinātu pieskārienu.

post | komentēt | Add to Memories


Comments {0}