smalki skaistās dzīves pūdera versijas - Komentāri

lauvas galvas, izplūdušas nāves maskas, galvaskausi, acis, plaukstas un ausis. dzēšgumija mazliet neklausa, zīmulis pastaigājas pa nebalinātā vatmaņa tukšajiem laukumiem. tas noķer sejas vaibstus, noķer spīdumus acīs. pie reizes pazudina manas domas uz īsu brīdi. 

zīmulis iemūžina to vienu vienīgo ainu, momentu, domu. sastindzina manu apziņu un ļauj plūst manam skatienam pa plaknītēm,pa plaknītēm vien. meklējot gaismēnu robežas, klausoties klusā murdoņā un zīmulim velkot garas līnijas, pasaule mazliet apstājas. zīmulim ir lieliska dzīve. mēs gan reizēm nesaprotamies. 

šī ir mūsu mazā ģipša pasaule, ar bučām uz Dāvida vaigiem. lūk tam ir patīkami dzīvot, iet pa ielu un, ejot, novilkt roku pa senām koka durvīm, sajust to smaržu un pieskārienus, kas tām pieskārušies tāpat kā es. un man patīk būt māksliniekam savā pilsētā,bet vēl vairāk es sevi saprotu brīžos, kad esmu tūrists savā pilsētā. un tā vairs pēkšņi nešķiet pelēka. un ir viegli. tieši tik viegli, ar kādu vieglumu plūst sarkans akvarelis pa manu lapu. es labāk nemaz nesākšu runāt par otām. otām - mīļām, mīkstām un vienmēr mani saprotošām.

reizēm es neko citu negribētu, kā gleznot pastkartes un sūtīt tās uz tālām zemēm. skaisti otrā pusē rakstīt par Rīgu un Dāvidu, kuram ir bučas uz vaigiem. 

tas tās manas sajūtas sastingtu, sastingtu uz mūžiem un paliktu nemainīgas. tas gan būtu labi. iemūžināt ik katru labo sajūtu un nosūtīt to kādam citam.