| 3. dienas vēlais rīts |
[Nov. 11th, 2015|11:05 am] |
Kaut kā pavēlu šorīt pievēršos savam realitātes šovam.
Vilcienā bija aizņemts tīkls ar steidzami veicamiem labojumiem mājaslapā. Birojā - kā jau birojā. Tikko ienāc, tā 100 steidzami darbi priekšā.
Bet nu ok - vismaz ķeksīša pēc šodienas mērķi:
1) nepadoties tai sajūtai, ka nevajag/pieteik/nav vērts;
2) turpināt smuki runāt un smuki uzvesties;
3) nesajukt prātā strādājot.
Vakrdienas mērķi uzskatāmi par sasniegtiem.
Bet, ja atklāti, nāk virsū sanīkums. Oi, kā nāk.
Jāpavingro vismaz drusku, lai to aizdzītu. |
|
|
| 2. dienas atskaite |
[Nov. 10th, 2015|07:28 pm] |
Otrās dienas vakars. Vēlais vilciens.
Jau parādādās domas "a nafig"... Nogurums dara savu.
Bet vispār - noskaņojums šīs divas dienas ir bijis diezgan labs.
Lai vieglāk, ausīs iespraudu Čaikovski. Riekstrozi nē, bet Riekstkodi gan.
Kopumā galvenie mērķi sasniegti - nelamājos, uz šefu un kolēģiem nerūcu, biju nāvīgi čakla.
Līdz bēbī Ro vēl netiku, bet par to nu gan šaubu nav, ka sabučošu.
Uuuun, ko mēs turpināsim tagadīņ darīt? Jā, pareizi - strādāt, jop... tpu tī - nelāmāties, nelamāties...
Vēl bik mazāk kā stunda līdz Aizvārnijai. Vēl kaut kas jāpaspēj.
Nu ta līdz rītiņam! |
|
|
| 2. dienas sākums |
[Nov. 10th, 2015|08:17 am] |
Brīt no rīt!
Šokolādes mafini sanāca labi un tika tapināti draudzīgā atmosfērā.
Jaunākie tika nolikti sust agrāk (bet vienalg par vēlu), bet mēs pabeidzām darbus tikai pusnaktī. Puika priecīgs rēķināja, cik nopelnīs. Es knapi pierunāju kādu mafinu mājās atstāt man un māsai.
Toties šorīt vakardienas sekas jūtamas. Lielie vēl kā nebūt, bet jaunākais sataisīja tādu elles troksni! No rīta viņš vienmēr ir priecīgs un čiepst kā zvirbulis - labīt labīt. Šorīt atteicās ģērbties. Kad es mēģināju pierunāt, šis sāka ķērkt nebalsī. Nu ok, atstāju, lai brēc. Kad viņš ir cīši apņēmies taurēt, tur nekas nelīdz.
Es dzēru kapiju, ķemmēju māsu, Ro maurēja. Pamaurēja, apnika, atnāca uz virtuvi, atrada mafinu un laimīgs grauza. Bet mafins ta liels. Kad bija jāiet laukā, mafins bija jāatstāj. Un te nu atkal sākās... Tāda taure! Apģērbt to histērisko astoņkāji arī nekā... Visi aiziet, es arī saku, ka iešu braukt uz skolu, lai šis paliek. Šis palikšot.
Un te nu es vienkārši sāku pielietot vardarbību. Droš ka nebija pārāk pareizi taurēt uz bērnu un uzšaut pāris reižu. Bet man cita padoma nebija. Jāiet ir tad, kad ir jāiet, jo vilciens un brāļa skola negaida. Nav laika diplomātiskām sarunām pusstundas garumā.
Tā ka vot tā. Rīta mīnusi - piekauts Ro un klepojošā Knīpa, kas tomēr aizsūtīta uz skolu, jo Mārtnņdienas tirgus taču un tas ir tikai kārtējais astmas uzplaiksnījums.
Bet nu ok, ir plusi - laimīgs lielais puika ar mafinu kaudzi.
Ak, un ko tad es šoreiz apņemos?
Nu, pirmkārt jau turpināt negānīties, kas nav viegli, jo rīts jau sākās ar SIA Pasažieru Vilciens noorganizētu fizkultūras minūti, jo atkal es neapstājos tur, kur vilciens un bija jāskrien vilcienam pakaļ. Nē nu ok, sporyts ir labi.
Tātad - valdi muti un emocijas!
Un tad šodien jādabeidz viena projekta atskaite. Kas nav neiespējami.
Apņemšanās Nr. 2 - būšu čakla un nerādīšu zobus šefam.
Apņemšanās Nr 3 - samīļot vakarā Ro un nolikt laikus gulēt, lai šitādi rīti neatkārtojas.
Nu gan pagaidām pietiks. Kaut gan esmu stipra/visvaroša/gudra... utt, bet nu nav ko pārspīlēt. Lēnām pa tiltu! |
|
|
| 1. dienas atskaite |
[Nov. 9th, 2015|07:03 pm] |
Kas to bij domājis, ka es tik makten daudz gānos!
Diena vismaz pagāja jautri. Ik pa brītiņam nācās sev atgādināt, ka solījos nelamāties.
Bet, vispār, sajūta nav slikta, kad lienot cauri ļaužu pūlim nodomā vai skaļi pasaki "bļaģ, dirsa!", bet neko īpašu, tikai "mieriņš, nelamājies, piedodiet, atainojiet".
Dienas neveiksmes tomēr bija - radīju zobus šefam (neatbildēju gana laipni), rīta pīrādziņus noēdu nevis rāmā mierā, bet lūrot datora. Ja ēšanai neveltu 100% uzmanību, tad kā tas vilks pasakā nesaprotu - cauri izskrēja vai tomēr vēderā palika. Ak, un pavingrot gan vajadzēja. Darbi gāja raiti, bet bezmaz notirpu nekustoties.
Un vēl jau nekas nav beidzies. Rītdien puikam skolā tirdziņš. Cepsim šoko mafinus. Bet davai ka tā priecīgi un jauki! Māja smaržos, es ēdīšu nedaudz (dzirdēji, rijīgā kaza slaidā daiļava, un netraumēšu bērnu ar aurošanu. Zinu, ka nav labi cēlus mērķus rakstīt ar ne-, bet kā šito?
Būšu laipna pret savu vecāko dēlu kā pret... (un te nu var sākt plēst matus, jo pret ko? kaut kā neatceros, ka būtu baigi laipna pret kādu...ja nu vienīgi Ro) kā pret jaunāko :D
Nu ta rītdien redzēs, kā būs gājis un kādi plāni turpmāk. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2015|08:39 am] |
Un tad vakar man ienāca prātā doma.
Ja jau es nespēju citādi izrāpties no sūdubedres, tad jātaisa šovs.
Iedomājies, realitātes šovs Cibā.
Reklāma (tādā noslēpumainā un aizrautīgā zemā vīrieša balsī):
Jauns aizraujošs realitātes šovs - "toadbeauty dzīves remonts".
Šajā šovā jūs uzzināsiet, vai ir iespējams pārtraukt vaimanāt un sākt cīnīties. Vai ir iespējams apkarot depresiju un veģetatīvo distoniju bez ārstiem un antidepresantiem? Vai tik tiešām viss ir tikai mūsu galvās un rokās? To uzzināsiet, ja sekosiet ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) toadbeauty ierakstiem Cibā laikā no 9. novembra līdz 9. decembrim...
Nu kaut kā tā.
Un tad es tjipa reizi dienā atskaitos, kā man sanāk.
Pašlaik noskaņojums ir ok. Esmu aptuveni saķemmēta, izmazgāta, iesmaržināta, kaut cik atbilstoši gadalaikam un situācijai saģērbta. Braucu atkal uz darbu.
Cenšos nesaukt lietas īstajos vārdos. Ceru, ka arī "īstie vārdi" ar laiku mainīsies.
Tobiš cēlais mērķis ir nedomāt no rītiem, ka atkal uz to jobano Rīgu ar to smirdīgo lohovozu ar tiem idiņiem kopā.
Vajag tā - ak, cik brīnišķīgs rīts, cik gārda kapija, cik man laicīgi sanāca sivēnus mīļos bērniņus uz skolu sapost. Braukšu kumfortabljā vagonā ar mīkstajiem beņķiem uz savu jauko ōfisu ar histēriskajiem draudzīgajiem kolēģiem.
Orientējamies uz visu labo un skaisto. Uz cēlo mērķi.
Pabeigsi to sūda projektu, zin, cik laba sajūta būs!...
Tā ka tā - šodienas mērķis negānīties. Un orientēties uz cēliem mērķiem un laimīgām beigām. |
|
|
| |
[Nov. 3rd, 2015|11:11 am] |
Knīpa mācās rakstīt. Ko saklausa, to raksta.
Tagad man pie sienas ir bilde, kurā attēlots ēklis, papkalis, cenis, zilit un asnapuce.
Par papkali, mauprāt viss skaidrs, bet asnapuce, tas ir kruta.
Biologu bērni, vai zinies.
Tā ir ausainā pūce, ko nesen dzirdējām. |
|
|
| |
[Oct. 30th, 2015|08:27 am] |
Jociņš no internetiem:
Dakter, kopš izšķiros no vīra, esmu krietni pieņēmusies svarā! Ko man darīt?
- Beidziet svinēt! |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2015|08:33 am] |
Nu tad nesiet šurp izēstos medus podus un saplēstos balonus!
Citādi bezmaz aizmirsu. |
|
|
| |
[Oct. 27th, 2015|07:55 am] |
Laikam jau kaut kas nav pareizi, ja kuro mēnesi jau mostos ar domu "ak, nē, kāpēc atkal rīts".
Apskaužu mirušos. |
|
|
| |
[Oct. 26th, 2015|08:09 pm] |
Izgājusi kvīkenda rehabilitāciju un vīra organizēto vannošanās procedūru kursu, piekrītu vēl kādu brīdi dzīvot. Klepus un puņķi pāriet, ušu laikam nav.
Darbā zavals joprojām, bet gan jau izķeipsim.
Mēģinu iestāstīt sev kaut ko labu - nu tur samelot sev kaut ko, ka tjipa nav jau slikti un tā. |
|
|
| |
[Oct. 24th, 2015|03:39 pm] |
|
Nu ko, Piļān, tiksimies citos medību laukos... |
|
|
| |
[Oct. 21st, 2015|07:47 am] |
Ir pagājis bezmaz mēnesis.
Joprojām utis.
Un pēc šitā viņi man stāstīs, ka skolā nevienam citam nav.
Es viņas burkā audzēju vai? |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2015|11:02 am] |
— Фима, мне кажется, шо я достиг-таки финансовой стабильности.
— Это как?
— Денег не было, нет и, похоже, не будет. |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2015|08:21 am] |
Jaunākais šodien devās uz savu PII dziedādams - uskolu! uskolu!
Jau vakar teica, ka jāiet gulēt un rīt uz skolu (tas tā - lai novērstu manu uzmanību no vannas, nu, varbūt es aizmirsīšu, ka Ro arī jāmazgā).
Tad jau laikam rīta auri būs beigušies. Redzēs, redzēs, uz cik ilgu laiku. |
|
|
| |
[Oct. 10th, 2015|07:34 pm] |
|
Paranit ir pēdīgais sūds! |
|
|
| |
[Oct. 9th, 2015|07:59 am] |
Dienas moments vakar, kad ar vienu cīņubiedru runājāmies. Mums ir bērni. Es vakar nav darbā, jo bērni vemj. Viņš šodien nav darbā, jo bērns precas.
Forši.
Un vispār.
Pēc tam, kad divgadnieks vairākkārt pievēmis visu bez brīdinājuma un neatejot no kases, patiešam var novērtēt, cik disciplinēti vemj sešgadnieks - brīdinot un izlietnē.
------
Jā, un apsveicieni Anetēm vakardienā! |
|
|
| |
[Oct. 6th, 2015|10:46 am] |
Родители хотели, чтобы из меня вышел толк...
Толк вышел, бестолочь осталась. |
|
|
| ja par dzeju |
[Oct. 1st, 2015|11:32 am] |
Не тужи, дорогой, и не ахай,
Жизнь держи, как коня, за узду,
Посылай всех и каждого на хуй,
Чтоб тебя не послали в пизду!
Jeseņins, tā sacīt... |
|
|
| |
[Sep. 24th, 2015|11:51 am] |
Ušas tika indētas divas dienas. Otrajā dienā puikam vēl galvā dzīvas atradās. Tas nozīmē, ka man mājā ir tonnām izmazātas un dažādās pakāpēs izžuvusi vai netīra veļa - uz galda, vešmašīna, uz auklas, netīrās veļas grozā un uz bēniņiem!!!!
Es slīkstu veļā.
Un skola kā izgāšreiz paziņoja, ka nevienam citam jau utis neesot, tikai manējiem. Variants a) tas kāds cits arī ir uzķēris un jau apindējis, b) pēc divnedeļām indēsim atkal, jo medmāsai sūdīgas brilles :/
Vobšem utis no nerviem rodas.
Un tad vēl sīkais Ro ir izaudzis.
Kas principā ir laba ziņa, bet...
Savulaik, lai viņš ar visu gultu ietilptu mūsu istabā, vīrs apzāģēja viņa gultu īsāku. Nu viņš ir sava istabā. Savā iZstabā ar visu gŪltu, kur nu ir vietas diezgan un varētu arī garāku gultu likt, bet nozāģēto jau apukaļ nepieliksi. Un matraci es arī apgriezu īsāku :/
Un nu viņš tur guļ un karina kājas pa redeļu starpu laukā.
Teorētiski kaut kad viņam būs jātaisa jauna gulta. Viram ir projekts - lai ietilptu un lai būtu skapītis apakšā, bet tas nebūs ne šomēnes, ne nākammēnes. Un redeles arī vēl prasās priekšā, jo izripos un līdīs laukā. Jaunu pirkt uz pusgadu nav gudri...
Nav jums kaut kur krājumā lieka redeļu gulta, kur ietilpst divus līdz trīs gadus vecs puika? |
|
|