| Atskaite |
[Feb. 4th, 2017|09:04 pm] |
http://klab.lv/users/toadbeauty/780573.html
Nu ko...
Biju izgājusi meklēt jaunus plašumus un atgriezos ar priecas vēsti - depresija ir apturama. Bez zālēm. Vai uz visiem laikiem - to vēl nezinu.
Pagājis 1 gads un 3 mēneši kopš pirmā ieraksta par manu "Dzīves remontu". Šodien es droši varu teikt, ka ar mani viss ir kārtībā. Esmu enerģijas un plānu pilna. Viss notiek un es joprojām kaut ko mēģinu uzlabot.
Kā es to panācu?
Man ir slepens ierocis.
Es labprāt padalītos, bet lielākā daļa lasītāju būs vīlušies. Recepte nav viegla un ērta un apnicīgi zināma.
Jā - tas, ko tev mamma/tētis/sporta skolotājs teica, ir taisnība - regulārs darbs, režīms un disciplina ir svarīgi.
Ordnungs.
Nekādas atlaides.
Gulties un celties laicīgi, mazgāties, ķemmēties, pucēties, tīrīt māju, zīmēt, rakstīt, vingrot utt. - kas nu kuram jādara.
Darbība.
Bet nevis haotiska un līdz krišanai, bet saplānota un regulāra.
Jā, garlaicīgi.
Bet strādā.
Depresijas viena no pazīmēm ir - "ainunafig". Ainunafig mazgāties un ķemmēties un krāsoties.
Es cenšos ainunafigus nožmiegt pirms tie piedzimst.
Vajag un viss.
Kāpēc vajag - nu to jau katrs pats var piedomāt klāt. Auras un karmas tīrībai vai kam nu tur.
Nu kaut vai tāpēc, lai būtu sajūta, ka tu kaut ko vari un kaut ko kontrolē - apstākļi un ļaunais liktenis lai neuzvar.
Vot tādi lūk jaunumi vot.
Provēs tādā garā tālāk - ar skatu uz gaišo nākotni, tad jau matīs. |
|
|
| 12. - 17. diena |
[Nov. 25th, 2015|08:16 am] |
Dīvaini, bet pastāvīga kontrole pār savām domām būs līdzējusi.
Labākās zāles ir disciplīna visās jomās.
17. novembrī bija skaists koncerts, kas, protams, arī stipri uzlaboja garīgo, bet pēc tam jau cik darbadienas bijušas. Vajadzēja jau tā kā atkal ieslīgt melnā nolemtībā, bet nē.
Kaut kā ir vairāk vai mazāk ok.
Es pat aizvakar balsī smējos kopā ar bērniem par kaut kādām viņu stulbībām. Neatceros, kas tas bija, bet bija jautri.
Es skaļā balsī smējos - tas gadās tik pat reti kā mēness aptumsums.
Vot.
Un puikas ballītei es gatavojos tīri vai ar prieku. Sagādāju smieklīgus papīra traukus un izejvielas picām. Atliek piepirkt šampi un kūku, un būs jau labi. Nekādus kulināriskos šedefrus tik un tā šajā vecumā neviens nespēj novērtēt. Vot kartošku frī - to gan.
Vārdu sakot - turpināšu tādā garā rosīties. Man pat izdodas vienu darba dienu nedēļa palikt mājās, kā bija plānots. Tas ļoti palīdz. Esmu pat paguvusi aprunāties ar visādiem paidagogiem par jauniešu sekmēm.
Turpinu nelamāties, domāt smukas domas pat, ja vilcienā unkulis blakus smird. Ļoti smird.
Bet man vismaz ir dators un Ciba.
Nē, es tā nepārspīlēju ar pozitīvismu - neķiķinu kā dura un nelidinos no puķītes uz puķīti, bet tā mēreni pozitīvi. Kā kaķis uz pečkas mūrīša. |
|
|
| 11. diena |
[Nov. 19th, 2015|08:55 am] |
Njā, joprojām jāatgādina sev, lai nelamājos.
Mēģinu visā saskatīt kaut ko labu un pasmaidīt.
Nav viegli.
Neredzu nekā laba tajā faktā, ka atkal jābrauc uz Rīgu un jāiet uz bardakaini histērisko biroju. Nē, bardaks tur nav tikai manisdēļ. Visi tur kaut kādi aptrakuši.
Gribas kaut ko ļoti mainīt savā dzīvē.
Nu tā pavisam ļoti.
Tikai nezinu, ko un kā.
Tā kā nav laika piebremzēt un padomāt, es tiešām vairs nezinu, kas man patīk un kas - nē, un ko es vispār po-žizņi gribu.
Tas arī varētu būt šīs dienas galvenais mērķis - saprast, ko es gribu. |
|
|
| 3. dienas atskaite un 4. dienas sākums |
[Nov. 12th, 2015|08:59 am] |
Nu jau ikrīta ieraksti ir kā higiēnas procedūra.
Ak, ja jūs zinātu, cik reižu un cik ļoti man gribējās triekt dūri un peli monitorā, lekt kājās un aiziet, skaļi noblīkšķinot durvis...
Bet, tā kā esmu materiāliste, monitoru žēl. Smuks un samērā jauns.
Apbrīnoju savu speju nekliegt pretī, kad projekta vadītāja plosās.
Man pašai šoreiz tas likās plusiņš, bet varbūt arī vajadzētu pabļaut tomēr kādreiz.
Vārdu sakot - viss kā parasti. Viss notiek steigā, ar emocijām un diennakti.
Šonakt gan paspēju pagulēt arī. It kā normāli - ap pusnakti aizmigu. Galva gan vienalga smaga. Man tomēr par maz ar sešām/septiņām miega stundām.
Šodienas plāni:
1) turpināt airēt;
2) turpināt nebļaut;
3) turpināt gatavot bēgšanas plānu - kaut kas ir jāmaina - vai nu darbs, vai darba stils;
4) turpināt uzturēt pozitīvas emocijas, cik nu atlikušas.
Šodien papīri jāizdrukā un jāatdod kurjeram lai tur vai kas. |
|
|
| 3. dienas vēlais rīts |
[Nov. 11th, 2015|11:05 am] |
Kaut kā pavēlu šorīt pievēršos savam realitātes šovam.
Vilcienā bija aizņemts tīkls ar steidzami veicamiem labojumiem mājaslapā. Birojā - kā jau birojā. Tikko ienāc, tā 100 steidzami darbi priekšā.
Bet nu ok - vismaz ķeksīša pēc šodienas mērķi:
1) nepadoties tai sajūtai, ka nevajag/pieteik/nav vērts;
2) turpināt smuki runāt un smuki uzvesties;
3) nesajukt prātā strādājot.
Vakrdienas mērķi uzskatāmi par sasniegtiem.
Bet, ja atklāti, nāk virsū sanīkums. Oi, kā nāk.
Jāpavingro vismaz drusku, lai to aizdzītu. |
|
|
| 2. dienas atskaite |
[Nov. 10th, 2015|07:28 pm] |
Otrās dienas vakars. Vēlais vilciens.
Jau parādādās domas "a nafig"... Nogurums dara savu.
Bet vispār - noskaņojums šīs divas dienas ir bijis diezgan labs.
Lai vieglāk, ausīs iespraudu Čaikovski. Riekstrozi nē, bet Riekstkodi gan.
Kopumā galvenie mērķi sasniegti - nelamājos, uz šefu un kolēģiem nerūcu, biju nāvīgi čakla.
Līdz bēbī Ro vēl netiku, bet par to nu gan šaubu nav, ka sabučošu.
Uuuun, ko mēs turpināsim tagadīņ darīt? Jā, pareizi - strādāt, jop... tpu tī - nelāmāties, nelamāties...
Vēl bik mazāk kā stunda līdz Aizvārnijai. Vēl kaut kas jāpaspēj.
Nu ta līdz rītiņam! |
|
|
| 2. dienas sākums |
[Nov. 10th, 2015|08:17 am] |
Brīt no rīt!
Šokolādes mafini sanāca labi un tika tapināti draudzīgā atmosfērā.
Jaunākie tika nolikti sust agrāk (bet vienalg par vēlu), bet mēs pabeidzām darbus tikai pusnaktī. Puika priecīgs rēķināja, cik nopelnīs. Es knapi pierunāju kādu mafinu mājās atstāt man un māsai.
Toties šorīt vakardienas sekas jūtamas. Lielie vēl kā nebūt, bet jaunākais sataisīja tādu elles troksni! No rīta viņš vienmēr ir priecīgs un čiepst kā zvirbulis - labīt labīt. Šorīt atteicās ģērbties. Kad es mēģināju pierunāt, šis sāka ķērkt nebalsī. Nu ok, atstāju, lai brēc. Kad viņš ir cīši apņēmies taurēt, tur nekas nelīdz.
Es dzēru kapiju, ķemmēju māsu, Ro maurēja. Pamaurēja, apnika, atnāca uz virtuvi, atrada mafinu un laimīgs grauza. Bet mafins ta liels. Kad bija jāiet laukā, mafins bija jāatstāj. Un te nu atkal sākās... Tāda taure! Apģērbt to histērisko astoņkāji arī nekā... Visi aiziet, es arī saku, ka iešu braukt uz skolu, lai šis paliek. Šis palikšot.
Un te nu es vienkārši sāku pielietot vardarbību. Droš ka nebija pārāk pareizi taurēt uz bērnu un uzšaut pāris reižu. Bet man cita padoma nebija. Jāiet ir tad, kad ir jāiet, jo vilciens un brāļa skola negaida. Nav laika diplomātiskām sarunām pusstundas garumā.
Tā ka vot tā. Rīta mīnusi - piekauts Ro un klepojošā Knīpa, kas tomēr aizsūtīta uz skolu, jo Mārtnņdienas tirgus taču un tas ir tikai kārtējais astmas uzplaiksnījums.
Bet nu ok, ir plusi - laimīgs lielais puika ar mafinu kaudzi.
Ak, un ko tad es šoreiz apņemos?
Nu, pirmkārt jau turpināt negānīties, kas nav viegli, jo rīts jau sākās ar SIA Pasažieru Vilciens noorganizētu fizkultūras minūti, jo atkal es neapstājos tur, kur vilciens un bija jāskrien vilcienam pakaļ. Nē nu ok, sporyts ir labi.
Tātad - valdi muti un emocijas!
Un tad šodien jādabeidz viena projekta atskaite. Kas nav neiespējami.
Apņemšanās Nr. 2 - būšu čakla un nerādīšu zobus šefam.
Apņemšanās Nr 3 - samīļot vakarā Ro un nolikt laikus gulēt, lai šitādi rīti neatkārtojas.
Nu gan pagaidām pietiks. Kaut gan esmu stipra/visvaroša/gudra... utt, bet nu nav ko pārspīlēt. Lēnām pa tiltu! |
|
|
| 1. dienas atskaite |
[Nov. 9th, 2015|07:03 pm] |
Kas to bij domājis, ka es tik makten daudz gānos!
Diena vismaz pagāja jautri. Ik pa brītiņam nācās sev atgādināt, ka solījos nelamāties.
Bet, vispār, sajūta nav slikta, kad lienot cauri ļaužu pūlim nodomā vai skaļi pasaki "bļaģ, dirsa!", bet neko īpašu, tikai "mieriņš, nelamājies, piedodiet, atainojiet".
Dienas neveiksmes tomēr bija - radīju zobus šefam (neatbildēju gana laipni), rīta pīrādziņus noēdu nevis rāmā mierā, bet lūrot datora. Ja ēšanai neveltu 100% uzmanību, tad kā tas vilks pasakā nesaprotu - cauri izskrēja vai tomēr vēderā palika. Ak, un pavingrot gan vajadzēja. Darbi gāja raiti, bet bezmaz notirpu nekustoties.
Un vēl jau nekas nav beidzies. Rītdien puikam skolā tirdziņš. Cepsim šoko mafinus. Bet davai ka tā priecīgi un jauki! Māja smaržos, es ēdīšu nedaudz (dzirdēji, rijīgā kaza slaidā daiļava, un netraumēšu bērnu ar aurošanu. Zinu, ka nav labi cēlus mērķus rakstīt ar ne-, bet kā šito?
Būšu laipna pret savu vecāko dēlu kā pret... (un te nu var sākt plēst matus, jo pret ko? kaut kā neatceros, ka būtu baigi laipna pret kādu...ja nu vienīgi Ro) kā pret jaunāko :D
Nu ta rītdien redzēs, kā būs gājis un kādi plāni turpmāk. |
|
|