Recent Entries Archive Friends User Info
pabīdīties laboties zīmēties

• 6/5/08 02:37 am
• aub ļ, nekas nenotiek tā kā gribētos, nē, nē, nav jau tā, ka viss bruktu un grūtu, bet ja atļautu tādai domai nākt, tad pierādījumus, ka tiešām grūst un brūk, atrast varētu.
  meitenes ir stulbas. viņas nekad nesaprot, ko un no kā grib.
  labi, ka esot iespējams to, kaut mazliet labot. vismaz pārcelt citā līmenī.
• 0 commentsLeave a comment

• 5/22/08 11:14 pm
• ai, to vecumu, kad mani aicina staigāt gar jūru un es sāku domāt, vai viņš ir precams.
• 0 commentsLeave a comment

• 1/19/08 07:50 pm
• izdomāju savu nākotnes plānu.
  nenoticu tam. uztveru kā joku.
  jo nezinu, vai Šīmāglāze mani tādu mīlētu tādā nākotnē, vispār nezinu, kur viņš man būtu tādā nākotnē un kur es viņam.
  ko es gribēju iezīmēt, ir tieši šī prātā šāvusies doma - es varētu būt tāda -> vai viņš mani tādu mīlētu?
  
  re, izrādās es tā līdz galam praktiski neticu, ka tas, kurš mīl, mīl vienalga kādu, visādu. nu un tā jau nemaz nevar būt.
• 0 commentsLeave a comment

• 1/14/08 10:12 am
• vēl mani kaitina, ka cilvēki no manis pārņem kaut kādus izteicienus, kā phr, ak, ja un tieši tādās vietās un formās, kā es to lietoju, bet iespējams viņi paši to pat neapzinās.
  vēl vairāk mani kaitina, ka es tos izteicienus tieši tajās formās un vietās, kā lietoju, iespējams, esmu pārņēmusi no kāda cita, bet pati to neapzinos.
  mani vispār kaitina lietas, ko es daru, bet neapzinos, ka daru, vai neapzinos, kādēļ daru, vai neapzinos, ka daru tieši kautkātātādēļ.
• 0 commentsLeave a comment

• 1/13/08 11:52 pm
• domāju, viens no sāpīgākajiem punktiem manā radošajā dzīvē ir atklājums, ka ir cilvēki, kas raksta līdzīgi, brīžiem šķiet, pat tāpat, tikai labāk.
  tad ir grūti sadzīvot ar sevi, pēkšņi saprast, kas tad ir tas, ar ko es atšķiros, kas tad ir mans trumpis, un vispār - nafig, es to daru - , bet pat ja tā izrādītos arī sacensība, -nafig, man to pārtraukt.
• 0 commentsLeave a comment

• donatello
• 1/13/08 11:51 pm
• man kādreiz galvā skan rupji vārdi
  tagad, piemēram, nahujello pizģec
• 0 commentsLeave a comment

• manga
• 1/2/08 10:38 pm
• manga
  Tags: manga
• Current Music: manga
  Current Mood: manga
• 0 commentsLeave a comment

• 1/12/07 08:48 pm
• Eduards Aivars Aivars Eipurs
  PAR VĒSTULĒM
  Tavs mīļais neraksta
  viņš neraksta nevienai
  bet Tev viņš neraksta vismīļāk
  
  
  KONFERENCE MAZĀ TUMSIŅĀ
  Sanāksim vienreiz kopā visi tie, kuri reizēm pamostamies bez desmit četros no rīta
  Nekur mums tik agri nav jāiet, un govju kūtīs arī mums nav
  Pa vienam meš tam piešķiram tādu kā liktenīgu nozīmi, ka varētu kādreiz ap to laiku nomirt
  Taču mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz mūsu ir
  Tas būtu gandrīz kā tāds latviešu un, ja vēlaties, arī lietuviešu ārstu vai sportisktu saiets
  Kur mēs visi jau pie reģistrācijas varētu dabūt recepti
  Ka visvienkāršākais ir bez desmi četros uzcelties un atvilkt logiem aizkarus
  Lai tas nebūtu jādara tad, kad pamodīsimies nākamreiz
  Un tad atkal iet gulēt - bez bailēm, bez tukšās baisās pamestības,
  kura nu pati pārbijusies no mūsu kopējās drosmes, izlaužas cauri logu šķirbām un aizklibo rīta svīdumā
  
  
  PAVASARIS, VASARA, RUDENS, ZIEMA UN ATKAL PAVASARIS
  'Knutam Skujeniekam'
  tu aleksandrs vari arī būt
  bet knutam jāpaliek tev obligāti
  tu vari piečakarēt saeimu un rāti
  bet knutam jāpaliek tev obligāti
  tik pievels mūzu tuvāk, lai tu jūti
  starp viņu atšķirību un starp māti
  tik pievelc mūzu tuvāk, lai tā jūt
  ka knutam jāpaliek tev obligāti
• 0 commentsLeave a comment

• 10/14/06 11:02 pm
• Noplēsa Lā taustiņu,
  uzlika uz šķīvja
  blakus pētersīlīti,
  dakšiņu un nazi,
  sarkano vai balto
  vīnu vai mīlu,
  varbūt ķīniešu mērcīti,
  lai nedaudz spaisīgāk,
  gaisīgāk, arvien gaisīgāk
  kafejnīcu kakafonijā
  pazūd tonalitātes,
  pavārs preperē klavieres.
• 0 commentsLeave a comment

• 10/14/06 10:58 pm
• Cik smagam ir jābūt enkuram,
  lai apstādinātu augšanu,
  plūšanu pāri malām un
  vispār laiku kā tādu.
  
  Cik dziļai ir jābūt jūrai
  lai tavs kuģis tur nenogrimtu,
  savu nāru tomēr ieraudzītu,
  noķertu un izvilktu uz klāja.
  
  Cik slapjai ir jābūt tavai mīlestībai,
  lai nāra negribētu atpakaļ jūrā,
  Cik nogurušām ir jābūt domām,
  lai aizmirstu kā viss ar enkuriem sākās.
  
  es piekusu un apstājos tai vietā, kur mala bij tuvu.
• 0 commentsLeave a comment

• 14.sept
• 10/5/06 10:30 pm
• vakar biju uz kaktusu omes (albūmā) bērēm. pirmās tik tuva cilvēka bēres. kad es tovakar biju aizgājusi pie viņas ciemos, kad viņa tik klusi sēdēja dīvānā, kamēr es pārrakstīju vissjaunāko dzejoli un teicu, ka pēdējais pantiņš man ļoti patīk, un tad viņa nevarēja man atbildēt, nevarēja acis noturēt vaļā, ķēra pie sāna un pēc tam izskatījās tik mierīga kā vienkārši, veselīgi aizmigusi. kad tovakar ātrās palīdzības daktere man prasīja, vai esmu radiniece, es apmulsu. jā, esmu, dvēseles radiniece. uzaugusi starp viņas dzejām, starp savas dzejas vecmāmiņas dzejām, ziemā slēpojusi un vārījusi mietiņputru, mazajā dzīvoklītī skatījusies diapozitīvus, smaržo pēc piparmētru konfektēm un matu ruļļiem. 88 gadi, bet viņa tā arī nepaspēja novecot un nomira kā jauns cilvēks, bez mokām, jo vienas nedēļas miegu ar siltām rokām un smaidu uz lūpām, par mokām nenosauksi. drīzāk par atpūšanos ceļam. mājās viņai aiz loga bija bērzs, pašas stādīts, viņas mūza. tagad tas ir tālu, bet nu viņai ir pakalnīte ar diviem bērziem un sīkupītes čalu.
  un es neuzdrīkstējos raudāt bēdu asaras. pārāk netīras. es raudāju prieka asaras un, metot trīs saujas, tik ļoti sajutu, cik pareizi tas ir. smaidīt caur asarām.
  kapiem neierasti bēru dziesmu vietā skanēja melanholiskais valsis. viņas vēlēšanās. un pareizāk nevarētu būt. ja dienā, kad viņa aizgāja drausmīgi gāza lietus, tad vakar, kad mēs atvadījāmies, saule pavadīja viņas valša deju soli.
  reiz, dzejas vecmāmiņa teica, ka vēloties mirt pavasarī, kad ābeles zied. un tā mēs dzīvojām, ja pavasaris pagāja, bijām droši, ka mums atvēlēts baudīt viņas sabiedrību vēl gadu. tomēr tas mirklis atnāca ap dzejasdienām.
  tā vajadzēja.
  viņa ir tepat. ik vārdā, ko jelkad vēl uzrakstīšu. ik zibsnī, ar kuru jelkad ko iemūžināšu. mana mīļā dzejniece, fotogrāfe, dvēseles vecmāmiņa, katusu ome, mazā princese, skaistā, smejošā un dzirkstījošā - Zenta Milija Ozoliņa.
• 0 commentsLeave a comment

• 10/5/06 08:44 pm
• Pietiek kaut ar nelielu blonduma devu
  manās paplašinātās acu zīlītēs,
  lai saprastu, ka tavas ausu gliemežnīcas
  ir visskaistākais veidojums dabā.
  Un kad es savā mīlestībā pret tevi,
  kļūstu par četrgadīgu, izspūrušu bižaini,
  spalviņās uz pirkstu virspusēm ir grūtāk iekosties
  nekā tajās uz augšstilbiem un pazodes.
  Tik neprātīgi kut elkoņos, kad tu saki:
  es tevi atkal, atkal mīlu, pietiek,
  man pietiek kaut ar nelielu mežonības devu,
  lai Dzīvotu Tevi kā emu savu tuksnesi mīl.
  
  
  
  
  Nelielu devu sirds aritmijas un atpalicību no modes kā apvelkama trafareta,
  lai savā nepaplašinātu teikumu laikā es saprastu, ka mīlestība ir labākais lsd,
  un to, cik neprātīga tā drīkst būt savā atkarību radošajā darbību ķēdē.
• 0 commentsLeave a comment

• 6/16/06 12:04 am
• Tu izskaties pēc eņģeļa.
  Es savukārt pirms viņa.
  
  Es savas acis izskatu.
  Bet tavas neuzšķiru.
  
  
  Citi to dēvē par mīlestību un tic, ka izskatos pēc tevis.
  (Jo ilgāk, jo vairāk. Vēl dziļāk
  mēs slēpjamies zem sevis)
  Es to saucu par nejaušību, tikai izskatīgu pārskatīšanos.
  (Pēc tevis, tavās pēdās gāju naktī,
  saulei austot, viļņos sadzija krasts)
  
  
  
  Tu izskaties pēc eņģeļa.
  Es savukārt pirms viņa.
  Tu atnāci pirms manis -
  Bet es paliku.
  Vairs negāju pēc tevis.
• 0 commentsLeave a comment

• 31.12.1992.
• 6/8/06 08:37 pm
• Raksti vienu pasaciņu.
  Tā ir par piedzīvojumiem ar vilku.
  Reiz vilks dzīvoja mežā. Daudz laimes bija viņam dzimšanas dienā.
  Viņam uzdāvināja pulksteni. Kad viņam bija pulkstenis, tad viņš varēja pateikt laiku.
  Beigas ir.
• 0 commentsLeave a comment

• 8.01.1999.
• 6/8/06 08:25 pm
• Reiz kādā ļoti bargā ziemā meža vidū atradās kāda liela, liela kupena. Taču dīvainākais bija tas, ka šī kupena nemaz nebija tik liela! Lielu to padarīja maza mājiņa vidū. Tajā dzīvoja kāds vecīts un vecenīte. Viņi bija ārēji veci, bet sirdī jauni. Lai gan vecenītai bija reimatisms kaulos, viņa tik un tā stāvēja pie plīts un cepa, šmorēja visgardākās lietas. Un arī vecīties vairs nebija plaukuma gados, tomēr istabā vienmēr bija daudz malkas un siltuma. Bet mūsu pasakas galvenais varonis ir zēns, kuru gluži kā Ansīti un Grietiņu vecāki atstāja mežā.
  Tā nu viņš klejoja pa mežu, drebēdams aiz aukstuma. Ik pa brīdim noraudam kādu sasalušu dzērveni, kuru te bija diezgan daudz. Taču viņam ļoti gribējās mājās. Pēkšņi viņš izdzirdēja tādu kā šņākšanu, elsošanu. Viņš ieinteresēts zināt, kas tur ir, devās dziļāk mežā. Zem kadiķa bija kaut kas brūns, apsnidzis. Viņs pavēra nost kadiķa zarus un ieraudzīja brūnu sunīti ar dīvainām, garām ausīm. Viņš pielīda tam tuvāk. Dzīvnieciņš trīcēja gan aiz aukstuma, gan bailēm. Viņš teica: "Sunīt, kur tad tavi vecāki?" Saimnieki kucēnu, negribot to, bija atstājuši mežā tā pat kā zēnu. VIņš mazulīti uzmanīgi paņēma un ielika azotē, lai tas sasildās. Pēc laika viņš īsi iesmilkstējās kā teikdams paldies un aizmiga.
  Zēns gāja tālāk. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut kur plūstam dūmus. Tas metās skriešus. Pēc laika viņš ieraudzīja būdiņu. Viņš pieklauvēja pie durvīm. Vecītis tās atvēra. Sirmgalvim par izbrīnu tur stāvēja zēns, nevis lācis. Viņš teica: "Nāc iekšā!"
  Tagad kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi. Vecie cilvēki pieņēma zēnu un kucēnu. Zēns tagad ir liels, stiprs vīrs un agrākais kucēns ir suns ar skaistu prātu un spīdīgu spalvu.
• 0 commentsLeave a comment