tuk tuk

8.01.1999.
6/8/06 08:25 pm
Reiz kādā ļoti bargā ziemā meža vidū atradās kāda liela, liela kupena. Taču dīvainākais bija tas, ka šī kupena nemaz nebija tik liela! Lielu to padarīja maza mājiņa vidū. Tajā dzīvoja kāds vecīts un vecenīte. Viņi bija ārēji veci, bet sirdī jauni. Lai gan vecenītai bija reimatisms kaulos, viņa tik un tā stāvēja pie plīts un cepa, šmorēja visgardākās lietas. Un arī vecīties vairs nebija plaukuma gados, tomēr istabā vienmēr bija daudz malkas un siltuma. Bet mūsu pasakas galvenais varonis ir zēns, kuru gluži kā Ansīti un Grietiņu vecāki atstāja mežā.
Tā nu viņš klejoja pa mežu, drebēdams aiz aukstuma. Ik pa brīdim noraudam kādu sasalušu dzērveni, kuru te bija diezgan daudz. Taču viņam ļoti gribējās mājās. Pēkšņi viņš izdzirdēja tādu kā šņākšanu, elsošanu. Viņš ieinteresēts zināt, kas tur ir, devās dziļāk mežā. Zem kadiķa bija kaut kas brūns, apsnidzis. Viņs pavēra nost kadiķa zarus un ieraudzīja brūnu sunīti ar dīvainām, garām ausīm. Viņš pielīda tam tuvāk. Dzīvnieciņš trīcēja gan aiz aukstuma, gan bailēm. Viņš teica: "Sunīt, kur tad tavi vecāki?" Saimnieki kucēnu, negribot to, bija atstājuši mežā tā pat kā zēnu. VIņš mazulīti uzmanīgi paņēma un ielika azotē, lai tas sasildās. Pēc laika viņš īsi iesmilkstējās kā teikdams paldies un aizmiga.
Zēns gāja tālāk. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut kur plūstam dūmus. Tas metās skriešus. Pēc laika viņš ieraudzīja būdiņu. Viņš pieklauvēja pie durvīm. Vecītis tās atvēra. Sirmgalvim par izbrīnu tur stāvēja zēns, nevis lācis. Viņš teica: "Nāc iekšā!"
Tagad kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi. Vecie cilvēki pieņēma zēnu un kucēnu. Zēns tagad ir liels, stiprs vīrs un agrākais kucēns ir suns ar skaistu prātu un spīdīgu spalvu.