- 14.sept
- 10/5/06 10:30 pm
- vakar biju uz kaktusu omes (albūmā) bērēm. pirmās tik tuva cilvēka bēres. kad es tovakar biju aizgājusi pie viņas ciemos, kad viņa tik klusi sēdēja dīvānā, kamēr es pārrakstīju vissjaunāko dzejoli un teicu, ka pēdējais pantiņš man ļoti patīk, un tad viņa nevarēja man atbildēt, nevarēja acis noturēt vaļā, ķēra pie sāna un pēc tam izskatījās tik mierīga kā vienkārši, veselīgi aizmigusi. kad tovakar ātrās palīdzības daktere man prasīja, vai esmu radiniece, es apmulsu. jā, esmu, dvēseles radiniece. uzaugusi starp viņas dzejām, starp savas dzejas vecmāmiņas dzejām, ziemā slēpojusi un vārījusi mietiņputru, mazajā dzīvoklītī skatījusies diapozitīvus, smaržo pēc piparmētru konfektēm un matu ruļļiem. 88 gadi, bet viņa tā arī nepaspēja novecot un nomira kā jauns cilvēks, bez mokām, jo vienas nedēļas miegu ar siltām rokām un smaidu uz lūpām, par mokām nenosauksi. drīzāk par atpūšanos ceļam. mājās viņai aiz loga bija bērzs, pašas stādīts, viņas mūza. tagad tas ir tālu, bet nu viņai ir pakalnīte ar diviem bērziem un sīkupītes čalu.
un es neuzdrīkstējos raudāt bēdu asaras. pārāk netīras. es raudāju prieka asaras un, metot trīs saujas, tik ļoti sajutu, cik pareizi tas ir. smaidīt caur asarām.
kapiem neierasti bēru dziesmu vietā skanēja melanholiskais valsis. viņas vēlēšanās. un pareizāk nevarētu būt. ja dienā, kad viņa aizgāja drausmīgi gāza lietus, tad vakar, kad mēs atvadījāmies, saule pavadīja viņas valša deju soli.
reiz, dzejas vecmāmiņa teica, ka vēloties mirt pavasarī, kad ābeles zied. un tā mēs dzīvojām, ja pavasaris pagāja, bijām droši, ka mums atvēlēts baudīt viņas sabiedrību vēl gadu. tomēr tas mirklis atnāca ap dzejasdienām.
tā vajadzēja.
viņa ir tepat. ik vārdā, ko jelkad vēl uzrakstīšu. ik zibsnī, ar kuru jelkad ko iemūžināšu. mana mīļā dzejniece, fotogrāfe, dvēseles vecmāmiņa, katusu ome, mazā princese, skaistā, smejošā un dzirkstījošā - Zenta Milija Ozoliņa. - 0 commentsLeave a comment
pabīdīties laboties zīmēties