dzīve epizodēs
dzīve epizodēs
- Epizode Nr.21
- 3/16/11 01:07 pm
- Īss atstāsts un pastāsts. Tā kā Mēness ir sakāpis man uz ausīm un šis vēl draudziņš ir tik tuvu man (man jau viņš patīk, protams), jūtu, ka mana nostāja: es varu visu! ir pasīkusi.
1) biju tak uz to Feimas konci! Pilnīga un galīga manas emocionālas stabilitātes sagraušana 3 stundu garumā. Es jau domāju, ka klausīšu viņu un nepinkšķēšu kā tāds zīdainis, bet ne… Protama lieta, ka vajadzēja man noraudāties visas 3 stundas tā ka nākamajā dienā bija aizpampušas acis. Bet viņš teica, lai es neraudu, bet es tak nevaru neraudāt līdzi kad rāda viņa bildes, saka, cik viņš jauks un mīļš, un vēl tie bērni uz skatuves. Kā jau viņš teica, tad dzīvnieki un bērni uz skatuves un izdošanās garantēta. Viss jau notika latviešu stilā, nevis pieminēt ar prieku un jautrību, tā lai viņam pašam arī būtu prieks, ka izklaidējas viņa mūzikas ritmos, bet nē, jāuztaisa gaudulīgs pasākums (te es vienkārši mēģinu notušēt to, ka es esmu emocionāla un man nepatīk būt vietās, kas ir tik pārpildītas ar sāpēm un skumjām). Un vēl arī tas, ka mākslinieki dziedāja viņa dziesmas, bet tā kā tās nav radītas citu mākslinieku rīklēm, tad Olga izklausījās ne pārāk un Chili man likās vispār vairs nav dziedājusi kopš Fabrikas laikiem. Tātad kārtējās bēres, kas man nemaz nepatīk.
2) šodien sabraucu totāli kolēģim augumā, lai arī pastarpināti, bet ceru, ka viņš zināja par ko iet runa. Pateicu, ka viņš ir mīkstais!!!! Nu, nedomāju, ka tā nebija patiesība daļēja, bet varbūt nevajadzēja tik atklāti pateikt, ko es par viņu domāju. Bet man arī bija labs pamatojums viņu tā saukt:
a) lai arī mēs ar viņu sēžam aiz viena galda, viņš nekad mani neaizstāv, tad kad kaut ko mēģinu ieteikt (vispār tā ir bijusi viena reize pagājušonedēļ), bet tikai smejas par mani kopā ar pārējiem
b) viņš nemaz nerēķinās ar mani (tas bija gadījums ar pudeli un iziešanu, un manu ideju, kurā beigās nemaz nepiedalījos līdz galam). Pēc tā es uzrakstīju „kas mēģina izlikties, ka tāds nav!”;
c) un ko es pasaku vai arī par ko satraucos, vai arī ko es nesaprotu, viņš vienkārši smejas, saka, ak nepaskaidrošot, jo tur nav ko skaidrot, ko es kasos un ko es vispār ņemos.
To visu es saprastu, ja es sēdētu citā kabinetā un man nekādas darīšanas nebūtu ar viņu. Bet tad viņš stāsta par savām nebūšanā ģimenē, jauno brūti utt.
3) esmu nolēmusi nemeklēties… :D :D :D. Večiem manā dzīvē ir pielikts punkts, izņemot manu īpašo vienīgo mīļoto un labo…
4) un Hauss – protama lieta, kā tad par viņu aizmirst var. Tātad varēja redzēt dzīvē (nu labi, bija jau filma un noteikti viss tā izskaistināts un pielīdzināts tipiskiem gadījumiem), bet tomēr, kā darbojas psihologs. Un ka katrs vārds ko mēs pasakām, katra darbība, ko darām, katrs skatiens, kaut ko nozīmē. Man jau vispār padodas tā psiholoģiskā lieta un es sevi par daudz analizēju. Es iedomājos, kā paši psihologi tikai to vien dara, kā analizē savu darbību un bezdarbību, katru savu vārdu. Tā jau var nojūgties. Pietiek jau, ka es bez zināšanām par psiholoģiju, pārāk daudz aizdomājos par to, ko es daru, kādēļ es tā rīkojos, bet ko ta viņiem teikt. Ja man būtu vairāk laika, es sevi varētu paanalizēt tieši tagad pa punktam, bet tā īsi – 1 – cilvēka īpatnība, pārāk par visu aizdomāties, bet ir jāmeklē dziļāk, kādēļ mēs tā pieķeramies mirušajiem un tā pārdzīvojam, noteikti kāda bērnības trauma :D; 2 – es nevaru pieņemt, ka cilvēkiem var būt savādāki viedokļi nekā man un es vienkārši saskatu to, ka viņš par mani smejas negatīvi, bet īstenībā viņš vienkārši pasmējās. Esmu pārāk aizdomīga un paranojiski baidos, ka par mani smiesies, kas ir tikai sekas kādai bērnības traumai :D; 3 – es nemēģinu sakārtos attiecības ar savu vienīgo mīļoto labo, bet mēģinu tās emocijas iegūt pie citiem vīriešiem. Vajag izrunāties ar vienīgo mīļoto labo un mēģināt atgūt vai iegūt iepriekšējo dzirksti attiecībās, nevis meklēties pa kaktiem (lai arī to rakstot, viņš, tas viņš, nekad nav bijis mans kakts…. – totāls sentiments). 4 – man liekas, ka man nenormāli labi sanāk un esmu iedomājusies sazin kādu no sevis psihologu. Tas ir labi, ka var kaut ko izanalizēt, bet varbūt vienkārši ir jāatmet tā visa vervelēšana un jāsāk strādāt, beidzot :D :D :D
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.20
- 3/11/11 03:01 pm
- Vakar pieķēru sevi pie domas, kad es būtu patiesi apmierināta? Es sevi nosaucu par marta kaķi, bet laikam esmu kaut kas uz to pusi. Kā būtu, ja man pievērstu uzmanību visi tie vīrieši, ar kuriem esmu saskarsmē. Pa naktīm būtu viens vīrietis, tad atnāktu uz darbu, tur mani gaidītu jau viens, kas mani nepārtraukti pavedinātu, palīdzētu, aplidotu. Tad es ietu pusdienās ar trešo, kas mani aplidotu, maigi zemā balsī murrātu. Cik kā teiktu ‘psihs’ – maucīgi. Bet… es šo domu nemaz neattīstīju līdz galam.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.19
- 3/11/11 10:40 am
- Šodien iešu uz Freimaņa konci! Lai arī cik šizofrēniska es atkal neizklausītos, viņš man jautāja, vai tiešām man tas ir vajadzīgs. Es teicu, ka ne jau viņa dēļ es tur eju, ne jau tādēļ, ka viņš ir bijis nozīmīgs un man ir žēl, ka viņš ir miris, bet tādēļ, ka tas noteikti būs labs pasākums un man patīk ka vienā koncertā ir dažādi mākslinieki un ja vēl līdzekļi tiek ziedoti kādam cēlākam mērķim, nevis mākslinieka konta papildināšanai, tad tas vispār ir super. Viņš teica: Pareizi ir! Ko ta par mani sērot. Nodzēru savu veselību līdz kliņķim un vēl sērot, ka neesmu vēl dzīvs. Par tādu kā es nav ko sērot.
Es atbildēju, ka noteikti viņa laiks bija beidzies šajā pasaulē. Viņš ir paveicis visu ko vien ir varējis un ja būtu bijis vēl dzīvs, tad noteikti nebūtu produktīvs.
Es par viņu tā pārāk neesmu fanojusi, man ir patiksi viņa pieticība, viņa brīnišķīgie teksti un viendabīga, bet tik un tā lipīgā mūzika.
Uz tikšanos Freima manās domās…
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.18
- 3/2/11 04:25 pm
- Es sēžu pie tukšās lapas un mēģinu saprast savu iekšējo stāvokli. Ņemot vērā to, ka nav nekā cita ko darīt, vai iet pie kāda parunāties par niekiem vai arī ieiet sevī un vēl pie tam pastāstīt par to jums :), es laikam izvēlos ieiešanu pie sevis. Es atnācu pie sevis un ko es redzu?! Mans pozitīvisms vēl ir aktuāls, vēl joprojām nedomāju par neko sliktu un ļaujos atkal straumei. Ne par ko nesatraucos un domāju, ka drīz jutīšu sekas par to, ka nesatraucos par neko. Atpūta man ir līdzējusi, lai arī jau jūtu, ka neizguļos, tā vai tā garīgais ir ok. Pagājušo nedēļ es piedomāju pie ēšanas un pat likās, ka šī iedomāšana iedarbojas. Mana filozofija bija – ēdiens man neinteresē, ja nav kas paņemts uz darbu, nav ko satraukties, jo bez ēdiena jau nenomiršu. Vakar gan man nedaudz nesanāca tā rīkoties, arī svētdiena (brīvdienas vispār man jaucas manas figūras dzīvē) bija izēšanās diena, bet man vienalga, nekur jau nav jāsteidzas, var mierīgā ceļā nonākt līdz savam vēlamajam svaram.
Tā, ko vēl var pamuldēties? Paskatoties ārā arī nekā tāda īpaša neredz, viss ir nedaudz pelēks, pat drīzāk daudz pelēks. Sēžot telpās pat liekas, ka ir vēsāks nekā tad, kad ārā bija 15 grādi mīnusā. Es pat nezinu, vai man patīk auksts vai lietains laiks. Laikam labi ir, ka ārā ir pavasara saule, bet esi siltumā. Man tik dikti nepatīk rudens saule. Es uzreiz iedomājos to, ka viss iet uz galu, ka viss mirst, saule mēģina izdvest pēdējās elpas vilcienus zinot, ka tūliņ tā vai tā vairs nevarēs sildīt zemi un viss nomirs. Bet tā vai tā viņai nākas sildīt. Pat dabai ir jādara tas, ko tā nevēlas. Ko tad mēs mirstīgie varam izdarīt.
Klausos Mumi Troļ, man liekas, ka dziesmu sauc – Fantastika (nekā nevar izlasīt medija playerī). Man tā dziesma tiešām patīk. Vajadzētu laikam lielu pieķeršanos, lai uzrakstītu tādu dziesmu. Ja kāds nezin, tad tur ir teksts par to, ka viņa viņam nav parādība, un uz mūžiem viņi laikam taisās palikt kopā. Nakts viņiem ir bijusi īsa, bet burvīga.
Jā, man vispār bija jāizdomā kā formulēt to, ka cilvēks viens otrā ir bezgala iemīlējies, un beidzot ir skūpsts, ilgi gaidīts, salds, patīkams, kas dod gan trīsas, gan karstumu vienlaicīgi. Man vajadzēja izdomāt ar ko varētu salīdzināt šādu divu cilvēku saldkaislo satikšanos. Varbūt ļauties atkal iegrimt nevis sevī, bet pasaulē ap sevi??!! jāsajūtas atkal tajā vietā, kur vēlētos visvairāk būt:
„manas drēbes vēl nebija izžuvušas. Iegāju klusajā viesnīcā un baltajā gaitenī blakus tukšajam vestibilam es ieraudzīju viņu. Likās, ka viņš bija pabeidzis visu, par ko man stāstīja. Rokas viņam bezspēcīgi karājās gar sāniem. Viņš mani ieraudzīja gaiteņa galā un apstājās. Viņa sejā parādījās vismaz kāda izteiksme. Ja pirms tam man šķita, ka viņš izies no viesnīcas un metīsies tajā pašā upē, no kuras es biju izglābusies, tad tagad viņš bija pārsteigts. Es lēnām un smagi tuvojos viņam un viņš mani gaidīja. Viņš skatījās uz mani kā uz spoku, kas atgriezies no mirušajiem, lai paņemtu viņu līdzi. Attālums starp mums saruka tik pat ātri kā laiks, kas bija atlicis līdz policijas atbraukšanai, bet tā vai tā es nesteidzīgi tuvojos viņam. Viņš mani vēroja ar siltu skatu un es zināju, ka nedrīkstu no viņa baidīties. Man vajadzēja tikai apskāvienu, pēc visa kas bijis, es nevēlējos pievērst uzmanību bijušajam, tagad man vajadzēja tikai viņa tuvumu. Es viņu apskāvu un sajutos drošībā. Aukstā un tumšā upe bija palikusi aiz muguras, tikai viņa siltajām rokām tagad bija nozīme. Arī viņš mani apskāva. Zināju, ka nevaram pārāk ilgi te atrasties, bet man vajadzēja vēl un manas rokas ap viņu apvijās vēl ciešāk. Arī viņš nemēģināja no manis atbrīvoties, bet turēja vēl ciešāk. Sajutu, kā viņš ieelpo manu smaržu plaušās un mēģina to paturēt sevī pēc iespējas ilgāk. Viņš izbaudīja katru manu kustību, katru pieskārienu un es izbaudīju viņu, viņa tuvumu, viņa smaržu, viņa siltumu. Mēs nedaudz atrāvāmies viens no otra, bet ne uz ilgu laiku. Es jautu, ka mani velk pie viņa kā magnēts. Un nekas cits neatlika kā padoties siltajām sajūtām, kas pārņēma manu ķermeni. Viņš paskatījās uz mani un acīs es varēju lasīt visu, ko viņš jau sen ir vēlējies man pateikt. Es vairs nevarēju padomāt, viss notika pats par sevi. Manas lūpas pusceļā pieskārās viņa. Skūpsts bija viegls, tikko manāms, bet tas bija tikai sākums. Kā izslāpuši pēc gaisa, mēs tiecāmies viens pie otra. Likās, ka nekad nebūs gala šim bezgaisam, bet tagad likās, ka nekad es nevarēšu atrauties no viņa elpas. Lūpas vēlreiz saskārās, bet tagad tās vadīja nevis tikai maigums, bet iekšējais spēks, kas gribēja izlauzties caur manu elpu un ar savu tveici nodedzināt visu pasauli. Viņš mani apskāva vēl ciešāk, uz mirkli man likās ka esam viens vesels, es elpoju viņa elpu un viņš izelpoja manējo. Mans ķermenis trīcēja no vēsuma. Vienā brīdī no tuksneša es biju pārcēlusies uz sniegputeni, kas griezās ap mums, bet mēs no nevēlējāmies apturēt, tikai sildījām viens otru ar saviem ķermeņiem. Viņa lūpas tomēr atrāvās no manis. Viņš paturēja mani savās rokās, bet tajā pašā laikā mēģināja atgriezties no paradīzes ellē. Arī es biju jau gandrīz atgriezusies no debesīm un sapratu, ka apkārtējā vide nav tā, kurā vēlētos vēl uzkavēties. Nezinu vai bija pagājusi minūte vai stunda, sapratu tikai to, ka ir ātri jādodas prom. Manas kājas vēl mani neklausīja, biju gan nogurusi, gan mundra, bet kaisles brīdis mani bija padarījis vāju. Viņš atkal savilka roku dūrē, tā pat kā toreiz uz trapa. Un tagad es sapratu, ka viņš nemelo, arī tad viņš vēlējās tikai vienu, izbaudīt manu tuvumu. Toreiz no viena acu skatiena viņā pamodās jūtas pret mani un tik ilgi bija jāgaida līdz to apzināšanai. „
Pagaidām visssss, jānodarbojas ar ko citu, diemžēl…
-
0 commentsLeave a comment
- 2/25/11 02:18 pm
- viss, esmu beigusi činkstēt, man ir jāpiepilda savs dzīves mērķis (lai arī kas tas būtu), kas nozīmē - esi vienmēr pozitīvs. un starp citu, ko es nesen sapratu - ko parasti cilvēki saka par aizgājušajiem? ne jau to,ka viņi ir bagāti un kādas viņam ir drēbes bijušas, bet to, kā aizgājējs ir izturējies pret viņiem. tātad - esi vienmēr pozitīvs...
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.17
- 2/25/11 01:16 pm
- 1. Man jau sāk likties, ka tiešām esmu savādāka nekā citi Lai arī daži no cibiņiem man tomēr iedvesa cerību, vismaz kādi 15% no visiem ir sagaidījuši atpakaļ savu īsto un vienīgo. Un arī man vienmēr ir licies, ka katrā cilvēkā ir pārliecība, ka attiecībās, piemēram, nav viss tik vienkārši. Ka ir kādi liktenīgie cilvēki, liktenīgie mīļotie utt. Bet izrādās, ka reti kurais ir ar tādu pārliecību. Vai nu es esmu pārāk romantiska, vai pārāk naiva, vai abi divi varianti.. Tas mani arī nomoka, ja es domātu, ka nav nekādu nolemto cilvēku, es mierīgi dzīvotu tālāk un izbaudītu dzīvi, bet tagad (lai gan es esmu sākusi izbaudīt atkal dzīvi), tomēr bija mokošais periods. Noteikti viņš arī ir no tiem, kā viņus tur sauc, pragmatiskajiem? Cilvēkiem. Oooo! atradu skaidrojumu, kas ir pragmatisks - Ideālistiskās filozofijas virziens, kas par patiesu atzīst praktiski izdevīgo. Praktiski izdevīgs… tātad materiālais, nekas dvēselisks. Tātad nav ko cerēt un tā kā būtu jāpārstāj būt tik činkstulīgai. Lai arī esmu arī atradusi pielietojumu savam emocionālajam nestabilumam, tikai žēl, ka nav līdz galam laika to realizēt, drīzāk jāsaka, ka viss ir procesā. Ja jūs par mani vēl dzirdēsiet, es būšu priecīga un iespējams tas būs bijis manas dzīves mērķis… vienkārši smagi tuvojas pavasara depresija :) un man ir jātrupina mana šizofrēniskā spēle. Jūs par to vēl nezināt, bet tā kā, ja es to uzrakstīšu uz „papīra”, tā vairs nebūs manu smadzeņu apmānīšana un vēlamā pieņemšana par esošo, nerakstīšu.
2. Vēstule viņam (ko es gribētu viņam uzrakstīt, lai viņš zinātu):
Sveiks!
Šķiet pagājis jau dikti ilgs laiks, kad pēdējo reizi Tev rakstīju. Un kā vienmēr es nezinu, kā Tev iet, kā Tu jūties, jo man bija grūti Tev ko uzjautāt. Neskatoties uz to, ka rakstīji man pēdējo reiz, ka nekad neatmodīsies no miega un varu droši to negaidīt, manas jūtas pret Tevi nav manījušas. Noteikti izskatās, ka Tevi ienīstu no visas sirds un viss man ir kārtībā un dzīve man turpinās, tas ir mānīgi. Tā kā mēs nekad vairs netiksimies, es nedrīkstu noklusēt savas jūtas. Es Tev nekad neesmu to teikusi, bet… es Tevi mīlu! Vārdi ir tik novazāti, ka noteikti tajos vairs neredzi ne jēgu, ne jūtas, bet tie ir pēdējie ko vēlos Tev pateikt un neskatoties ne uz ko, kas noticis, es zinu klusi sirdī, ka Tu esi mans vienīgais un īstais.
Noteikti ko tādu uzrakstot, vecim liktos, kas tā par siekalainu bābu, ko viņai vajag no manis, lai tak atkratās. Nu esmu tavs īstais, un??? Man ir sava dzīve un to es netaisos mainīt. Lai arī man varbūt patika būt kopā ar tevi, tas nenozīmē, ka es tagad bac un pametīšu visu kas man ir un vēja spārdiem metīšos pie tevis. Pilnīgs sviests un stulbums! Nu es neticu tādai vienīgajai mīlestībai, nu bija labi ar tevi, nu un? Man paliek atmiņas un man ar to pietiek.
Un apmēram tādā tekstā (nu labi, maigākā, tipa man ir tik grūt, tik sāpīgi Tev pateikt, bet… tomēr es saku, paliec sveika mīļotā) viņš mani pasūtīja… un tādēļ es pieņemu faktu, ka es viņam neesmu tā īstā, tā nolemtā un man tas ir jāpieņem. Nezinu gan kādēļ man ir jācieš, nevis viņam. Viņš arī varēja teikt, labi, metam kauliņus kopā, lai ir pa Tavam prātam, tad redzēs kā sanāks. A viņš – redz es nevaru pamest savu silto vietiņu. Nu tad sēdi ar tajā vietiņā, kā kuro reizi es nosolos sevi ar to nemocīt, bet tomēr ir jāņem vērā, ka ir 15%....
-
3 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.16
- 2/24/11 03:31 pm
- Šodien es viņu atkal redzēju. Dīvainā kārtā viņš nebija sakopies, pat nolaidies teiktu. Kādēļ tā, ja tas būtu mans vīrs, es viņu tādu nelaistu uz darbu, bet viņam ir vienalga laikam. Bet dzirdot viņa balsi, manī atkal kas sagriezās, es jutu to maigumu, kāds ir bijis viņam pret mani un jutos atkal kā tajos senajos laikos…. Lai nu kā, kad gandrīz cietu nesen smagā avārijā es kaut ko sapratu, tas ir pārsteidzoši, bet tas ir kaut kas: mums visiem ir savs mērķis, kādēļ mēs dzīvojam. Tā avārija nebija nekāda lielā, bet izkāpjot no mašīnas es sapratu, kādēļ mūsu dzīvēs ir tad GANDRĪZ. Es varēju arī iet bojā, bet nē, viss sagadījās tā, ka negāju, jo man ir vēl jādzīvo, lai īstenotu savas dzīves mērķi. Tagad es esmu daudz mierīgāka, lai arī kā es spirinātos pretī Liktenim, nekur es no viņa neaizbēgšu. Kā saka vienā parunā (tikko atcerējos), tam kuram ir lemts noslīkt, nesadegs. Es varētu darīt ko es gribu ar savu dzīvību (es ceru, ka es tagad uz sevi nepavēršu visas pasaules ļaunumu), bet ja mans dzīves mērķis vēl nav īstenots, ar mani nekas nenotiks. Kādēļ ir tā, ka mazi bērni spēj izdzīvot pat visbomzīgākajos apstākļos un vispār mazi bērni ir tik vārīgi, kādēļ viņi spēj izaugt. Saka, ka viņus kāds sargā. Kādēļ sargā? Tādēļ, ka viņiem ir mērķis nevis nomirt, bet kaut ko izdarīt, kādu satikt, kādam ietekmēt dzīvi. Es gan gribētu zināt, kāds ir manas dzīves mērķis, varbūt viņš, padarīt viņa dzīvi laimīgāku un tajā pašā laikā arī manējo. To es uzzināšu tad, kad es būšu kopā ar viņu un gan viņš gan es būsim laimīgi. Tas pēc maniem aprēķiniem nebūs ilgi, jo kādam no mums dzīves mērķis būs piepildīts un mēs nomirsim. Un viss, tāds ir dzīves mērķis, piepildīt to un tad vairs jēgas no tevis nav. Tāds ir mērķis ziedam, dārzenim, dzīvniekam. Tad tie iet bojā…
-
2 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.15
- 2/24/11 03:16 pm
- Interesanti, ka ar daudziem no mums notiek pilnīgi vienādas lietas. Tagad lasot viena cilvēka rakstīto liekas, tas taču ir par mani, viss kā ar mani, tikai drusku uz priekšu nākotnē. Ir tik dīvaini, ka jums tiešām ir jājautā, vai ir tā, ka tavs nolemtais cilvēks, kas aizgājis no jums, lai arī kādi šķēršļi ir jūsu dzīvēs, tomēr atradīs ceļu atpakaļ?
-
0 commentsLeave a comment
- 1/31/11 04:45 pm
- Kādēļ ir tik daudz plānu un vēlmju, kuras nav laika īstenot. Man būtu tāds saraksts ar lietām, ko vēlētos darīt, bet līdz tam nenonāk. Kādēļ? Vai tādēļ, ka nav laika, vai tādēļ, ka esi jau iegājis kaut kādās ikdienas sliedēs un vairāk nevari neko padarīt, ir jātrupina jau iesāktais un jaunas lietas ir izaicinājums, kurš vēl nevar zināt kur novedīs. Man laikam vienkārši ir bail ko mainīt, bet kā lai tiek galā ar bailēm, kā lai tās pieradina un padara par ieroci. Mana nepārliecinātība par sevi ir lielākais drauds manu vēlmju īstenošanai. Liekas, nu ko nu es to darīšu, vai tad tas neizskatīsies stulbi, ka es tā pēkšņi ņemšu un kaut ko mainīšu un vēl beigās pasaka, ka tas nekam neder, ko tad es darīšu… kā lai to izdzen, to nepārliecinātību?
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.14
- 1/24/11 05:25 pm
- Šodienas tēma – laiks!
Dīvaini, bet tieši šodien bija divi mājieni, lai es par šo tēmu runātu. Kā tas nākas, ka laiks skrien, kad dari ko patīkamu un sirdij tīkamu, bet tad kad jāsēž garas stundas darbā vai kādā rindā pie ārsta, tad nemaz neliekas, ka laiks vispār ietu. Tātad vienīgais, ko var secināt, laika nav. Ir tikai sajūtas, ka kaut kas rit uz priekšu. Mūsu dzīve, darbi, ūdens upē, smiltis no saujām, bet tas viss jau tikai gravitācijas iespaidā. Kādēļ tad vispār ir vajadzīgi pulksteņi, termiņi. Ja es kādu darbu gribēšu izdarīt, tad izdarīšu bez termiņa kontroles un bez liekas kavēšanās, bet ja man tas nebūs pa prātam, tad varēšu stundām ilgi mocīties līdz pabeigšu. Tā pat es domāju, kā varētu paātrināt laiku, kad mēs darām ko tādu, ko nevēlamies darīt. Tātad emocionāli sevi ir jānostāda tā, ka šis darbs man ļoti patīk. Man patīk sēdēt rindā, kad gaidu ārstu utt. Un cik reizes ir bijis tā, ka visu laiku ir bijis garlaicīgi un tad tu atrodi ar ko nodarboties un bac, tava rinda ir pienākusi, vai autobuss ir atbraucis. Tātad, ja izbaudi mikli un esi tajā ar visu sirdi un dvēseli, ne tikai laiks iet ātrāk, bet arī notikumi risinās ātrāk. Nezinu, kā tikai lai sevi pārliecina, ka visi darbi man patīk, ka visu vēlos darīt, gaidīt, tikai dodiet ko pagaidīt, es to izdarīšu. Un ko vajadzētu domāt, kamēr darām nepatīkamas lietas?! Es jūtu, ka es sākšu kontrolēt laiku, nevis viņš kontrolēs mani…. Bet arī ir jautājums, ko lai dara ar mirkļiem, kas ir patīkami, bet tik ātri paskrien, vai tos vajadzētu pabojāt ar kaut ko, lai tie neliktos tik labi un tik ātri nepaskrien?! Jāpadomā….
P.S. viņš man ir palīdzējis, es atkal esmu aizrāvusies un viņš visu laiku man ir blakus…
http://www.youtube.com/watch?v=CBRaBLh1m7k
-
0 commentsLeave a comment
- 1/21/11 04:02 pm
- Ai… dažos vārdos. Viss ir superīgi. Viss notiek un viss mēģina notikt uz labo pusi. Es sajutu viņu sevī un tas ir jau labi. Protama lieta nestāstīšu par sevi un savu roku solārijā, kas bija superīgi un patīkami. Bet tā kā mani apmāca viens pieredzējis cilvēks, es viņam uzticos un tiešām jūtu progresu!
Mani svarīgākie jautājumi, ar kuriem jūs mocīšu nākamo nedēļ būs par seksu, es ceru, un par prezervatīviem un ne tikai!
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.13
- 1/20/11 04:55 pm
- Kā mazais ezis esmu nostrādājies, bet neko, domas arī lido apkārt. Šodienas aptauja liecināja par to, ka mani sapņi, kurus redzu pilnmēness laikā nepiepildīsies, jo tā domā lielākā daļa aptaujāto. Vispār jau labi, ka ir, ka nepiepildās visi sapņi, kurus mēs sapņojam, jo bieži jau ir redzēti arī ne tik labi un pat briesmīgi sapņi.
Bet sapnis, kas nav sapņots naktī:
„Nu un kā tu jūties, ka viss ir aiz muguras” – jautā viņš, atgūlies dīvānā un mani apskāvis.
„Kā tas ir aiz muguras?” – es nekā nesapratu.
„Tagad taču ir jābūt pilnīgam mieram tev dvēselē. Tik daudz vis kaut kas ir noticis pa starpu, bet beidzot viss ir miers, es esmu te un tu esi te” – viņš čukstēja man pie auss un tajā pašā brīdī jau glāstīja manu kaklu.
„Jā, vispār tā jau ir. Tu esi te un es esmu te. Ir mierīgāk un vieglāk, man beidzot ir tiešām viegluma sajūta. Nevis, ka mani kaut kas nomāktu” - es ieelpoju viņa klātbūtni.
„Un ko mēs varētu padarīt, kamēr neesam viens otram apnikuši” – ar lūpā viņš bija pienācis vēl tuvāk man klāt un viņa elpa ķērās manos matos. Spalviņas uz rokām jau bija sacēlušās, kā vīrietim viss kas var sacelties.
„Es nezinu, tu jau esi parasti darītājs” – tā tiešām bija, biju pārāk pasīva, lai tagad mestos viņam virsū un izbaudītu viņu visu.
„Es saprotu, ka varu ļaut vaļu savai fantāzijai?” – viņa balsī laikam bija viss, kas mani varēja novest jau līdz orgasmam.
Un tā, viņš darīja to, ka viņam padevās vislabāk…. Ar mēli, ar pirkstiem, līdz biju uzkarsusi gandrīz līdz baltkvēlei. Es negribēju, lai viņš pārstāj, bet sekoja vēl kas labāks. Viņš iegāja manī un varēju sajust visu to spēku, kas mani tik ļoti bija saistījis. Viņš bija virs manis kā migla, kas pilna ar saldām izjūtām. Tās manī plūda pa visu ķermeni, pārņemot manu prātu un elpu. Elpa palika arvien straujāka un likās ka esmu nonākusi debesīs, kur viss zibsnī kaisles zibšņiem.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.12
- 1/19/11 04:36 pm
- Draugs mans mīļais, ko tu ar mani dari (tas par Mēnesi)?!
Ja viņš (nu tas viņš, mans nelaimīgais viņš) var teikt, ka sapņus neatceras, tad es varu teikt, ka dzīvojos tikai pa sapņiem, jo tur viņu varu satikt. Diez vai tā ir, ka sapņos mēs īstenībā varētu izdzīvot citu dzīvi, to kuru mēs gribētu dzīvot, un tajā dzīvē, kad aizmiegam, mēs redzam šo dzīvi, kas arī ir interesanta. Šoreiz tajā otrajā dzīvē bija viņš man tik tuvu, tik skaidri redzēju viņa seju. Šoreiz viss grozījās ap darbu un pēc tam mēs gājām uz kaut kādu krodziņu nosvinēt kaut ko. Mēs tā kā nebijām ar viņu kopā, bet tajā pašā laikā bijām. Viņš ar mani runāja un es viņam atbildēju.
Žēl, ka darba diena man šodien ir bijusi par garu, tad varētu atcerēties vairāk no mana sapņa. Bet galvenais ir tas, ka viņu redzēju arī dzīvē. Tik tuvu, ka tuvāk nebiju tik ilgi viņam atkal bijusi. Ak jā, es taču apsolīju sākt jaunu dzīvi. Tad ziniet, šito visu rakstot, es neko nejūtu un ne jau mana apziņa, bet zemapziņa nostrādā pilnmēness laika sapņos. Es turos, tā vai tā.
Bet par vakardienas aptauju man atkal ir divējādi secinājumi. Viena grupa cilvēku ir tie, kuri vēlas izbaudīt visu, ko dzīve tiem sniedz un tas, ka lielākā daļa dienas tiek pavadīta ar darba kolēģi noteikti varētu novest pie tuvākām attiecībām, bet otriem ir klikšķis un viss. Mans iemīlēšanās process bija tāds: sākumā pilnīgs ignors un ilgi (viņu vienkārši es nemanīju, jo viņš ar mani nerunāja un arī darbi mums nebija kopīgi), tad viens vārds (tas varētu būt šis klikšķis) pārvērta visu. Vēl tagad atceros, kā tas izgāja cauri visam manam ķermenim un likās pārsteidzoši, ka viņš zināja dziesmas autoru. Un tad jau sākās, sapņi, ilgas, domas utt.
Un tagad mans iemīlēšanās process, kas ja es ļautu tam vaļu tiešām būtu iemīlēšanās process, tagad tā ir sausa teorija, ko vēl apspriežu ar jums, ir acu skatieni, kas nav nemaz tik īsi, es pat esmu greizsirdīga, ka viņš man nepievēršu uzmanību un sarakstās skaipā ar kādu. Vēl es biku pietēloju, ka esmu greizsirdīga uz vienu meiteni, kas bija atnākusi pie viņa. Skaidrs jau ir tas, ka nekas nekad nebūs, jo es to vienkārši neatļaušu (nedrīxtu arī, jo esmu uzticīga tagad jau diviem maniem dzīves vīriešiem), bet paskatīties var, vai tas varētu kaut kur nonākt. Ja es ļautos, tad es jau pēc 10 minūtēm būtu viņa skavās, 100 punkti, bet tas noteikti nebūtu tik kvalitatīvi, kā ar to īsto, bet tomēr būtu.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.11
- 1/18/11 02:18 pm
- Sākas, pilnmēness sākas un tas nozīmē manu īpašo sapņu laiku: kā maza tūristu grupa mēs uzkāpjam kalnos, tur apmetamies kempingā. Es esmu ar savu puisi. Nākamais rīts. Notiek kaut kāda apšaude vietējā kempinga veikaliņā un mēs ar puisi ņemam nopietnu dalību tajā. Visus pārējos tūristus jau bandīti ir apšāvuši un izskatās, ka arī manam puisim jau ir trāpīts. Es skrienu ko kājas nes. Esmu jau pie kalnu upītes, kura tad kad nācām uz kempingu bija neliels strauts, tagad jau man ir jārāpjas ar pēdējiem spēkiem tai pāri. Straume ir dikti spēcīga, turos pie kaut kāda koka, kas ir slidens. Straume gandrīz mani pievar, bet es ar pēdējiem spēkiem turos un noturos. Tieku pāri upei un šķiet esmu izglābusies. Nākamais ko atceros, es runāju ar sava puiša sievu, izrādās, ka esmu kaut kāda policiste un tas ir bijis mans uzdevums, izsakot bandu utt. Puisis arī ir no policijas. Bet galvenais jau nav tas, galvenais, ka viņa sieva man vicina gar degunu bildes, kur esam nobildēti treilerī, kad iznākam no tā pēc kopā pavadītas nakts. Protams, lai maskētos mums bija jāizliekas par pāri, jādzīvo vienā treilerī, bet puisis saka: „es jau piecus gadus esmu tavs kolēģis un pēdējos divus gadus es tikai par to vien domāju, kā būt kopā ar tevi”. Un jā, protama lieta, šī ir bijusi tā liktenīgā reize, kad ne es ne viņš nav noturējies pretī kārdinājumam.
Aizverot acis es vēl tagad varu atcerēties bīstamo upi un sajūtas, ka gandrīz tā mani aiznes. Un manu samīlējušos acu skatienu uz šo puisi.
P.S. par iepriekšējo epizodi esmu uzzinājusi, ka ir gan tādas gan tādas ļaužu domas. Vieni domā, ka nav iespējamas attiecības bez emocionālas piesaistes, daži domā, ka labāk nesasaistīties emocionāli ar nevienu, bet tas arī nozīmētu, ka neesi cilvēkveidīgais. Mans secinājums ir tāds: mēs esam radīti, lai ciestu. Pat ja ir iespēja neciest, mēs tad domājam, ka esam bezjūtīgi un labāk izvēlamies ciest. Bāc…Tātad es neesmu vienīgā cietēja :D
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.10
- 1/17/11 11:59 am
- Vakar man tāds jautājums radās – kādēļ mēs skumstam par tiem cilvēkiem, kas ir nomiruši, par saviem tuviniekiem utt. Kā parasts mirstīgais vakar skatījos Zirnekļacilvēku 2 un tur tanta stāsta, ka viņai taisās atņemt māju un tādā garā, un cik ļoti viņai trūks tēvoča. Un kādēļ tad viņai trūkst viņa? Tādēļ, ka nevar tikt galā ar naudām, banku. Tas nozīmē, lai sevi pasargātu pret sāpīgas līdzcilvēka aiziešanas, viņam vienkārši nedrīkst pieķerties, nedrīkst dzīvot tā, ka bez kāda nevari iztikt. Un vai tikai tad parādīsies tās īstās jūtas pret šo cilvēku. Tad es varēšu teikt, ka man pietrūkst viņš pēc būtības, nevis tādēļ, ka bez viņa es netieku galā? Bet vai tad, ja būsi materiāli patstāvīgs, varēsi ar visu tikt galā, vai tad būs vajadzīgs vispār kāds cilvēks blakus? Tas otrs arī būs patstāvīgs (tā vismaz ir jābūt) un tad kopdzīve nav kopdzīve, tikai būšana vienā telpā. Tātad secinājums (pēc maniem aprēķiniem), tu nevari izbēgt no ciešanām par līdzcilvēka aiziešanu viņsaulē, vai arī nedzīvo ar nevienu kopā….Kas labāk?
-
0 commentsLeave a comment