dzīve epizodēs
dzīve epizodēs
- Epizode Nr.9
- 1/14/11 11:52 am
- Uznācis ir darbīgais laiks darbā. Darbā darāmais jādara…. Darāmais bez darīšanas nedarās. Tātad kur es paliku:
Tirpas pārskrēja pār muguru.
„Kā tev ir gājis pa šo laiku?” – jautājums skanēja tā it kā viņš būtu atvaļinājumā aizbraucis uz laukiem un tagad atgriezies, mierīgs, atpūties, gatavs tālākai dzīvei.
„Man…kā man varēja iet?! Kādēļ tu esi šeit?” – bija jājautā tieši, mani tiešām nekas cits vairs neinteresēja.
„Tādēļ, ka tu te esi.” Tas skanēja pārāk vilinoši. Manis dēļ… kādēļ mani tas saistīja tik ļoti, ka atkal nodevīgās tirpas pārņēma manas maņas. Es nopurināju tās no sevis. Nē, es neļaušos. Nebūs nekāda pielabināšanās. Es vēl saprastu, ka to varētu darīt cilvēks, bet ne jau viņš. Šitas nebūs viens no tiem lētajiem seriāliem, kur meitene gadiem ilgi gaida, kad atnāks viņas iecerētais. Un tad vienā saules pielietā dienā (labi, šodien ir saules pielieta diena) atnāk viņš, metas viņai pie kājām un lūdz piedošanu par viņai nodarīto, par visu to sāpīgo kas ir bijis un viņi dodas saulrieta atblāzmā kopīgajā un laimīgajā nākotnē un nedod dies’ vēl uz motocikla. Nekā nebija, būsi par daudz sacerējies. Un es visu laiku aizmirsu to, ka viņš nav viens no mums.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.8
- 1/12/11 04:55 pm
- „Vai tev ir laiks parunāt?” – viņš stingri uz mani skatījās. Viņa seja, es jau biju piemirsusi, cik tā ir mīļa un tuva. Nevar teikt, ka biju aizmirsusi, bet vienkārši pārņēma tāda mājas sajūta. Ja līdz šim es jutu, ka man kaut kas trūka un tagad es sapratu, kas man trūka. Un tagad visi ir atgriezušies mājās un beidzot ir miers. Es sapurinājos, biju aizskatījusies viņa acīs…
„Jā… Laikam varu sarunāt,” – es novilku. Gāju sarunāt ar vecākiem, ka nevarēšu kārtot tālāk gumijas žurkas. Vēl nevarēju pierast pie dekorāciju maiņas. Tas bija savādi. Mēģināju sevi pierunāt nedomāt par to kas varētu tagad notikt. Izgājām ārā. Vasaras diena mani pārsteidza ar sauli un siltumu. Likās, ka viss ir tik gaišs un saulains, ka nebūs nekad vairs mākoņi debesīs, bet būs tikai mūžīgā gaisma.
Gājām pa ielas malu un tas likās tik savādi. Biju pieradusi ar viņu tikai skriet un slēpties, satraukties par katru dīvainu acu skatu.
„Un ko tu te dari? Tu vari atrasties šeit?” – vai tiešām viņš tā vienkārši varēja stāvēt te, gaišā, tiešām gaišā dienas laikā.
„Jā.”
Ko lai jautā, kādēļ viņš ir te, ka man likās, ka esmu viņu zaudējusi uz visiem laikiem, ka es negribu viņu zaudēt. Kas viņš vispār ir, jo atceroties pēdējo kas ar mani notika un to ko redzēju, nelikās, ka viņš ir cilvēks.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.8
- 1/11/11 04:30 pm
- Kas notiek? Tikai nesakiet, ka man ir radošā krīze. Nu tā, protama lieta, ka man ir dilemma, ko lai dara ar galveno varoni, otro galveno varoni, vai viņam uzticēt superīgā robota lomu: … pēc visa pārciestā es atgriezos pie vecākiem. Viņiem bija neliels krāmu veikaliņš pašā centrā. Es brīnījos, ko tik tur nevarēja atrast. Plaukti bija piekrauti līdz augšai ar dažnedažādām lietām. Bija gan tauriņu ķeramie, gan zivju ķeramie tīkli. Bija visādas suņu spēļu mantiņas un uzvelkami pulksteņi. Kārtējā darba diena pagāja vandoties un līkņājot gar plauktiem, lai viņiem piedāvātu visus šos krāmus. Šodien bija tā diena, kad man vajadzēja pārkārtot mākslīgo žurku plauktu, no kura pa nakti laikam dažas uzvelkamās žurkas bija izmukušas. Visas mētājās pa zemi, tāds skats… pilnu padusi savākusies žurkas, tās pa vienai kārtoju atpakaļ.
„Vai tās žurkas ir mīkstas?” – skanēja jautājums man aiz muguras.
Nu kuram idiotam vajadzīgas tādas žurkas? Tie cilvēki ir dīvaini. Es pagriezos pret jautātāju…
„Tās…” – es paliku pusvārdā. Man cauri izgāja elektriska strāva. Tā kā sirdī būtu kaut kas iedūries pirms kāda laika un tikai tagad es būtu sajutusi sāpes.
„Tu…tas esi tu” – es jautāju tā it kā es neredzētu. Kādēļ es pēc balss viņu nepazinu? Vai kas bija mainījies, kāds laiks jau bija pagājis, bet viņa balsi noteikti es nebūtu aizmirsusi.
Mūzika - Mike Posner - please don`t go
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.7
- 1/10/11 01:45 pm
- Un visu uzskati par pieredzi. Tad kad tevi nepaaugstina, tas ka tevi nenovērtē, tas ka nevari dabūt to ko gribi, viss ir tevis norūdīšanai, tevis pārbaudīšanai. Un ar to ir jātiek galā, tā pat kā jātiek galā ar lielu netīru katlu mazā izlietnē. Grozies kā gribi, bet tev tas ir jādabūn tīrs. Un tad tu ņemies un atrodi dažādus paņēmienus, lai nomazgātu to. Diez vai kādreiz samazināsies katls vai palielināsies izlietne. Vai Liktenis būs tik vēlīgs… Pagaidām es tikai klusēju, esmu mierīga un klusēju, plānus nekādus es nekaļu. Viens plāns man gan ir, lai samierinātos ar to ko nevaru dabūt, lai mainītu situāciju ap sevi un ar sevi, kaut kas ir jādara , kaut kas ir jāmaina, un es ceru, ka man izdosies.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.6
- 1/7/11 02:05 pm
- Baltas svītas, melnas svītas. Tas tak ir pilnīgs dzīves atspoguļojums. Paskatos un ir skaidrs, kādēļ cilvēki vairāk uzsver slikto nevis labo. Tak netīrumi uz balta labāk izceļas. Melnais jau ir pats par sevi, tas vienkārši ir. bet baltais, to vienmēr var pamanīt pirmām kārtām uz melnā, otrām kārtām uz tā arī var pamanīt melno. Šodien gan paskatoties ārā, liekas, ka baltais ir pārņēmis visu….Lai kā, man ir baltais, ir baltais man apkārt, manī ir baltais, to jau biju pazaudējusi, bet atkal esmu atguvusi. Kā saka Sprīdītī, mana zelta oliņa ir jānospodrina, tātad jāķeras pie spodrināšanas.
Man gan gribētos spodrināt to ar ko smieklīgu un jautru. Kad negaužos par dzīves jēgu vai mīlestības problēmām, esmu riktīgi jautrā. Man gan vajag katalizatoru parasti, kādu kas mani pamudinātu uz jautrošanos. Es atceros, kā rakstīju vēstules draudzenei, es varēju aprakstīt kādas 3 A4 lapas no vienas un otras puses smalkā rakstā, un viņa bija sajūsmā par manu ārdīšanos uz papīra. Būs jāsaņemas un jāsāk ārdīties atkal. Jāraksta viss iespējamais. Man patika rakstīt tās lietas, kas ikdienišķi notiek, kā tagad, ka man fonā skan Seal Kiss form a rose, (es skatījos Windows media playerī, lai pareizi angliski uzrakstītu nosaukumu (arī pleijera nosaukumu man nācās skatīties)), sarakstos ar blakus sēdētāju skaipā, jo darbā attiecības ar kolēģiem ir vienkārši katastrofālas, tādēļ pat ar blakussēdētāju jāsarakstās. Šobrīd mēģinu viņu pārliecināt, ka bosene saka vienu teicienu, bet kolēģe nepiekrīt, ka būtu ko tādu dzirdējusi. Ik pa laikam pārskrien pāri tirpas par skatu, ko redzēju. Viņš (jā protama lieta, par ko gan citu varētu man pārskriet tirpas), redzēju viņa acis uz sekundes simtdaļu (zinājāt, ka iemīlējušies cilvēki var viens uz otru tik ātri paskatīties, ka citi nemaz nepamana, acs tik ātri darbojas, ka tas ir viens zibsnis, es uzzibināju skatu, man šķita, ka viņš ar, bet tādu vienaldzīgu).
Jā pie kā es paliku, mana verbālā caureja tātad turpinās. Darbs mani laikam šodien pilnīgi nesaista, to es jūtu, esmu tikai te, wordā (lai būtu tildes labotājs) ņemos, lai man un kādam no jums, ja jūs esat, būtu jautrāk. Tātad pie kā es paliku, man pretī sēdošais puisis tikko pastāstīja, ka ir ko vinnējis. Dikti priecīgs bija, es nenoskaudu, ir lietas, kuras es neskaužu. Tagad mēģināju atcerēties, ko es noskaužu un nedomāju, kādēļ kādam tā veicas. Es atcerējos, ja mani nenovērtē darbā, tad gan es esmu dikti bēdīga. Ja kāds tiek novērtēts augstāk un man liekas, ka es esmu pelnījusi tik pat. Bet tas tā…
Kas vēl un vispār kurš gan tik daudz varēs izlasīt. Es parasti tik lēni lasu (man labāk patīk skaitļi), ka lieli blāķi arī cibā mani nobeidz jau pirmajā rindkopā. Bet neba jau es rakstu, tikai lai jūs lasītu.
Nu viss manaptrūkās, aptrūkās rakstāmais. Jāsāk domāt ko es domāju. Tā…. Par ko es vēl gribu parunāt? Tā….tikai nesakiet, ka man ir jāsāk strādāt, jau ir 14:00 un piektdiena, kāda vēl strādāšana. Nu labi jau labi, turpināšu pelnīt savu dienišķo maizi.
P.S. šodienas epizodi gribēju veltīt vīriešiem, bet labāk nerunāsim par slikto, man tak ir labs garīgais :D :D :D
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.5
- 1/6/11 04:41 pm
- Cik reizes es esmu domājusi, kādēļ mēs dzīvojam, kas mēs vispār esam, vai domu spēks var kaut ko mainīt. Vai mēs esam kāda rokās tikai rotaļlieta, ar kuru vienkārši nemāk kāds spēlēties. Vai arī mēs esam kāda augstāka spēka uzlabota darorspēle, kurā mums ir jānokļūst līdz dzīves galam pēc iespējas mazāk bojātiem un ar visaugstāko dzīvības līmeni. Es esmu pārliecināta, kamēr mēs guļam, mums ieprogrammē kaut kādu informāciju vai sliktākajā gadījumā izdzēš kādas dienas vienkārši no sistēmas. Kādēļ kādreiz mēs pieceļamies dažreiz izgulējušies, dažreiz saguruši. Varbūt tādēļ, ka mēs iepriekšējās dienās esam aktīvi ko darījuši, bet ir izdzēstas šīs darbības no mūsu apziņas.
Kādēļ ir dejavu sajūta? Varbūt tādēļ, ka mēs nedabūjām labu galu tajā spēlē un atkārto vēlreiz visu dienu un daži kadri sakrīt. To viņi laikam nevar izdzēst.
Kādēļ ir priekšnojauta? Varbūt tādēļ ka atkal tiek atkārtots šis spēles līmenis un mēs pieņemam kādu citu lēmumu, lai arī priekšnojauta, tas ir zemapziņas atmiņa, liek mums darīt tā kā esam jau darījuši.
Kādēļ zīlnieces var pateikt nākotni? Varbūt tādēļ, ka viss kas ar mums notiek jau ir kurā spēle kāda datorā.
Kādēļ cilvēki, kurus līdzīgi sauc izturas līdzīgi, cilvēki ir kādreiz viens otram līdzīgi? Tādēļ, ka izgatavotājam nav bijusi tik laba iztēle un viņš nav domājis, ka tik līdzīgi cilvēki satiksies un ja arī satiksies, tad nesapratīs, kādēļ ir līdzīgi.
Kādēļ mēs iemīlamies cilvēkos bez nekādas saprašanas? Ir cilvēki, kas mums ir blakus un mēs viņus iemīlam, jo esam saraduši ar viņiem, bet ir cilvēki ar kuriem mums vienkārši ir klikšķis un viss. Un nav skaidrs, kādēļ tā. Saka, ka tas ir dēļ kaut kādām tur izdalītām vielām, bet varbūt tādēļ, ka programma ir paredzējusi viņiem būt kopā, un tagad visi skatās, kas būs.
Kādēļ cilvēks nevar dzīvot mierīgu dzīvi, vienkārši mierīgu, kādēļ ir vienmēr kas tāds, kas satrauks, kas nomāks? Tādēļ ka ir interesanti paskatīties, kā mans spēļu objekts tiks galā ar šo situāciju, kas būt tālāk.
Viņiem šī spēle liekas ļoti interesanta, bet man gan nē. Es esmu no tās nogurusi, es gribu mieru, būt laimīga, mierīga, ar visu apmierināta….Kur ir mans miera nesējs?
-
6 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.4
- 1/5/11 02:23 pm
- Ja tā būtu, ka izrādītos tomēr, ka nav tā kā esi domājis. Es uzzinātu, ka viņš ir aizgājis, lai mani pasargātu no visa, no visa sliktā, kas ir ap viņu. Tātad vīzija:
E: Un visus šos gadus tu esi turējis šo dziesmu mapi pie sevis?
V: Jā.
E: Kādēļ, tu taču aizgāji un atstāji mani, teici, ka tev ir jāsāk dzīvot sava dzīve?
V: Bet līdz galam es nevarēju tomēr aiziet. Man bija nācās aiziet no tevis. Es iedomājos tevi šeit, starp šiem cilvēkiem, kas man ir tuvi, bet kas pilnīgi nesader ar tevi. Tu esi tik tīra, tik maiga, tik mīļa, bet es un man līdzīgie ir vieni vienīgi žūpas, kaušļi. Tā nav dzīve tādai kā tu. Man nācās tev pateikt, ka visu vēlos pārtraukt, ka vēlos būt kopā ar savu ģimeni un to nostiprināt. Būt labāks vīrs, labāks tēvs. Bet mana sirds teica ko citu. Ka nekam nav nozīmes, ja tu neesi man blakus.
E: Es gan sapratu pavisam savādāk.
V: Es zinu, es gribēju, lai tu tā domā. Lai tu domā visu slikto par mani, bet es jau esmu mocījies pārāk ilgi ar domu, ka nedzīvoju to dzīvi kuru vēlētos. Es zinu, ka laiku nevar atgriezt atpakaļ, bet šī ir bijusi mana tikai un vienīgi mana kļūda. Es atceros, ka tu kādreiz teici, ka mīlestība nepazūd, ja tā ir. To tikai nomāc emocijas, kas rodas pamatojoties uz situāciju. Es visus šos gadus esmu cerējis, ka tavi vārdi ir patiesi. Un ceru, ka tās dusmas, kuras radās nav nomākušas tās jūtas, kas mums bija. Es zinu, ka runāju kā vīrietis, īsts vīrietis.
E: Protams, izsviest mani, kā tagad atceros, ka teicu, kā netīras zeķes miskastē, bet tagad tomēr pārdomāt un izvilkt ārā no miskastes.
V: Man tas bija jādara, es nespēju mūs savienot vienā. Viss kļuva tik nopietni un sapratu, ka bez tevis es dzīvot nespēšu, bet sapratu, ka mans dzīves ceļš ir nosprausts, bērns, sieva. Viss jau bija nolemts, bet tā nav tā dzīve, kuru vēlos dzīvot.
E: Tagad tā pēkšķi tu esi sapratis! Jauki.
V: Bet tur arī nebūtu spējusi būt ar mani tad. Tev arī bija bērni, vīrs. Vai tiešām mēs viens otram varējām būt otrs variants? Cik ilgi? Tu taču nebūtu visu pametusi un nākusi man līdzi neskatoties ne uz ko?
E: Nebūtu… Un domā, ka tagad esmu?
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.3
- 1/4/11 04:39 pm
- Ziniet, kā tas ir, kad dzīve ir pilnīgi kārtībā… Tu pasaki, ka esi laimīgs. Kas ir laime – miera un labsajūtas sajūta, kad kā runcis tu guli aukstā ziemas vakarā pie kamīna, klausies uguns sprakstēšanā, esi paēdis, un tevi glauda pa spalvai. Tā ir pilnīga laime. Un tad tu to izsaki apzināti – es esmu laimīgs. Un to dzird... to dzird kāds, kas ir tur lejā un Viņš atnāk un iemet pilienu darvas tavā medus podā. Sākumā tu nejūti ka tā darva ir jau piesūkusies visā podā un sabojājusi visu ko var. Medus šķietami garšo saldi un labi, pat labāk nekā agrāk, un tad pēkšņi…bac un tu saproti, ka tā ir darva, jo tā par sevi liek manīt. Jau tad kad tā ir pārņēmusi jau visu tevi. Tā ir iesūkusies tevī tik ļoti, ka nevēlies vairs no tās atvadīties, bet tā iziet, tā ir tevi sabojājusi un iziet no tevis ārā, un ir tāds tukšums. Arī medus pods vairs tā negaršo un tagad tu jūties kā izmircis blandoņa kaķis, kas mēģina sasildīties pie ielas laternas spilgtās gaismas…
Draugi, šī diena ir beigusies…kas būs tālāk?
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.2
- 1/4/11 01:18 pm
- „Kā tev iet?”
„Kādēļ tu jautā. Tevi interesē kā es jūtos?”
„Nē, es gribu pastāstīt, kā man iet.”
„Tad man iet labi.”
Un es turpinu iet pa taku. Tā ir šaura, ja iekāpj sniegā var arī paiet kādam garām, kas pa priekšu iet lēnāk. Tiešām mēs esam vientuļi, ir tik daudz cilvēku apkārt, bet mēs ejam katrs viens aiz otra.
-
0 commentsLeave a comment
- Epizode Nr.1.
- 1/4/11 01:08 pm
- Fonā skan Leonard Cohen – Woke up thes morning. Tiešām laikam ir jāmostas. Vēl sapnis liekas tik vilinošs un viņa acu skatiens mani spēj noturēt uz mirkli. Skan, kādēļ skan vēl tas neciešamais troksnis… Es atveru acis.
„Pie joda, vai tiešām tu necelsies augšā, ir jāiet…” Jā, pareizi, iemītā taka gaida. Nē, šodien tā pagaidīs. Acis aizveru, ieelpoju… kā man patīk šī smarža. Vasara… es izstiepju puskailās rokas, saules stari tās nemanāmi sāk glāstīt. Es ieelpoju vēlreiz un manās dzīslās sāk plūst ziedputekšņu smarža, zāles vēsums, kad tai pieskaras kailās pēdas. Man sagriežas galva, atveru acis, tur viņš stāv. Mierīgi stāv un skatās, kā es izbaudu, sejā pavedinošs smīns.
„Patīk?” – viņš jautā un paver plašāk durvis uz vasaru. Kā lai nepatīk, es taču dzīvoju ziemā. Bet neko nesaku, tikai eju tālāk atstājot viņu aiz muguras. Ak, kur tu biji tik ilgu laiku. Jau tik ilgu laiku ir bijusi šī ziema un atkal tu esi te un ir silti, ir izzudis viss, kas ir aiz muguras. Jūtu viņa elpu uz kailā kakla, viņa lūpu pieskārienus un man atkal ir auksti, izelpojot manā ķermenī griežas sniegpārslu puteņi radot vēl vairāk trīsu. Tāda ziema man gan patīk…
-
0 commentsLeave a comment
- 1/4/11 12:14 pm
- Ievads.
Tātad mani jaunie draugi, esiet sveicināti cilvēka un dzīves savijumā. Gads ir sācies, un neteikšu, ka veiksmīgi, tādēļ esat jūs, kas ir laipni aicināti sekot līdzi dzīves epizodēm, kas būs noteikti dažādas. Nesolu neko, jo atkarībā no garastāvokļa maiņām, zinu, ka mainīsies arī viss šeit…
Iespējams, ka ieraksti būs katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas (jāatpūšas tak ir), bet šis man noteikti liks saņemties, kļūt mazāk atkarīgai no citu cilvēku uzmanības, nodarboties ar sevi un to, kas man patīk vislabāk – sapņot.
-
0 commentsLeave a comment