Un no kurienes rodas atbildība nenodarīt postu dzīvām būtnēm (t.i., kā to var pamatot jeb izskaidrot)?
Kāpēc tiesības ir saistītas ar spēju 'apzināties'? Un tas pats par potenciālu - no kurienes tad izriet tā "sabiedrības un katra indivīda atbildība" atzīt kādu būtņu potenciālu?

Man ir problēmas sagremot jebkuru 'mājās uz palodzes audzēto' relatīvismu no kura izriet, ka, teiksi, verdzība ir slikta, tāpēc, ka mūsu sabiedrībā tā tiek uzskatīta par sliktu. Ja jautā manu viedokli, tad, lai taupītu savu laiku varu tikai norādīt uz tā saucamo capabilities approach, kuru izstrādājusi Martha Nussbaum u.c. Es neuzstāju uz to, ka būtu noteikti jālieto termins 'tiesības', tomēr jūsu pieejam man šķiet radikāli neadekvāta.

Mēģināšu paskaidrot, ceru, ka šoreiz sanāks sakarīgāk.

Mans viedoklis primāri attiecas uz _terminoloģiju_.

Es uzskatu, ka jēdziens "tiesības" tik tiešām ir izmantojams tur, kur tas, kuram ir tiesības X, tās ir spējīgs apzināties.

No mana viedokļa būtu saprātīgi un būtiski nošķirt jēdziena "tiesības" lietojumu no tiem lietojumiem, kur nav šīs apzināšanās iespējas.

Šo citu lietojumu varam saukt, kā vēlies. Savā iepriekšējā komentārā mēģināju izmentot vārdu "atbildība", ar to identificējot gadījumus, kad konkrētam sabiedrības loceklim vai visai sabiedrībai kopumā var piemist vēlme/vajadzība/priekšraksts/morāls pienākums/pašsaglabāšanās instinkts, vai jebkas cits, kas norāda, uz pareizo rīcību attiecībā uz to, kurš neapzinās tiesības. Varbūt ir kāds labāks jēdziens, šai gadījumā man vienalga.

Attiecībā uz relatīvismu man izskatās, ka mēs katrs nodarbojamies ar ko citu. Šķiet, ka tu saki, kā tavuprāt, lietām būtu jābūt. Es vairāk mēģinu noskaidrot, kādas tās ir. Just different things. Jo relatīvisms ir dzīvs un pastāvošs, sākot no ēģiptieša, kam nav tiesību Latvijā apņemt vēl vienu sievu un beidzot ar Dienvidamerikas cilti, kurā iemaldījušos baltādainu tūristu neuzskata par cilvēku un mierīgi apēd.

Es būtu gribējis, ja jūs atbildētu uz jautājumiem, kurus uzdevu iepriekšējā komentārā.
Man nav īsti saprotams, kādā nozīmē es, jūsuprāt, runāju par to, kā jābūt, bet jūs, par to kā ir. Jo, piemēram, ja mēs runājam par cilvēktiesībām, tad tās taču ir gan jums, gan man (neatkarīgi no tā, vai tās visos gadījumos tiek vai netiek ievērotas).
Labprāt arī uzzinātu, kā jūs pamatojat savu apgalvojumu,ka tiesības kaut kā ir saistītas ar to apzināšanos. Godīgi sakot, tas pat ir aplami no legālā viedokļa, kur tiesības tiek saprasta visnotaļ šauri. Proti, pēc jūsu nostājas sanāk, ka ja reiz kāds pārkāpj kādas no manām tiesībām, kuras es savas neinformētības dēļ neapzinos, tad iznāk, ka manas tiesības nav pārkāptas. Vai tomēr es jūs sapratu nepareizi? Un nav arī skaidrs, kas tiek saprasts ar apzināšanos.
Un ar ko atbildības jēdziens ir labāks par tiesību jēdzienu? Ko mēs iegūstam (izņemot, protams, to, ka lietojam citu vārdu)? Un (te es atkārtojos) no kurienes tad rodas tā atbildība pret tām būtnēm, kurām, jūsu ieskatā, nav tiesību.
Bet pēdējos divus teikumu jūsu tekstā es vispār nesaprotu, t.i., apmēram saprotu, kas ir uzrakstīt, bet nesaprotu nedz to, ko gribat pateikt, nedz arī kāpēc to sakāt. Teikuma sākums (Jo..) liek domāt, ka sekojošais pamatos iepriekš teikto. Bet kādā veidā tas, jūsuprāt, ir iespējams, man ir tumša bilde. Turklāt es nedomāju, ka dažādu, t.i., atšķirīgu priekšstatu par lietām pastāvēšana dod pamatu runāt par relatīvismu.