Dažkārt šķiet, ka citzemju medijos pievērš lielāku uzmanību faktu patiesumam. Tāpēc man bija visai dīvaini lasīt Pjatigorska nekrologu Aizdomas, ka tas ir nerūpīgi uzrakstīts, parādījās lasot pārrakstīšanās kļūdas: Mirab Mamardashvili un filma, kas nodēvēta par 'Philosopher escapes'.

Taču personiski mani visvairāk pārsteidza šāds apgalvojums: 'In the past decade, independent schools of philosophy under his guidance were opened with the help from his pupils, friends and sponsors — from London to Riga, from New York to Moscow.' Nu, godīgi sakot, man šķiet, ka šis apgalvojums ir tīrākā maldināšana (ok, es nezinu, kas ir izveidots NY vai Maskavā). Rīgā varbūt ir daži interesenti, kas nopietni uztver Pjatigorska mentālos izpaudumus (Tīrons, Liepnieks? utml.), taču šaubos, vai to var dēvēt par 'Rīgas 'Pjatigorska' filozofijas skolu'. Iemesli tam ir tāpēc, ka ir grūti Pjatigorska teikto devēt par filozofiju. Ja vien filozofija netiek lietota visvisplašākajā nozīmē. Un nezin kāpēc, man ir grūti iedomāties, ka, piem., Tīrons vai Liepnieks ir filozofi ar 'skolu', bet atkal - ja vien šo vārdu nelieto ļoti plaši. Bet, iespējams, tik tiešām kādā Rīgas pagrabiņā tiekas šīs Pjatogorska dibinātās filozofijas skolas pārstāvji. Es nezinu.

Kā līdzsvarotāks un nemaldinošs nekrologs Pjatigorskim, manuprāt, ir nesen Tudor Parfitt - dēvēto par 'Britu Indiana Džonss' - uzrakstītais gabals. Tur, cita starpā, šķiet, ir diezgan precīzs viņa raksturojums:

Sasha joined Soas in 1975 as a lecturer, initially in the history department. Sasha loved Soas; and, to an extent, Soas loved Sasha, although his eccentric dress-style, bohemian manners, thick Russian accent and overt intellectualism bewildered many of his colleagues. But Soas in general, unsurprisingly, did not really know what this Russian, Jewish, Buddhist, philosopher, historian, intellectual, linguist (he knew Sanskrit, Tamil, Pali, Tibetan, German, Russian, French and English) and writer was all about.