Manuprāt, viņš bija liels pļāpa, kurš sarunās izmantoja filosofijas tēmas, un viņam pašam tas ļoti patika. Un dažiem citiem arī.
Kā kritērijs viņa filosofiskumam varētu būt viņa akadēmisko rakstu kvalitāte.

Cita starpā atļaušos citēt mūsu kursabiedru:
"Ja vadāmies pēc tā, kas mūsdienās vairāk vai mazāk tiek institucionāli atzīts par politikas filosofiju, rakstot rakstus, publicējot grāmatas un diskutējot par jautājumiem, kurus pieņemts pieskaitīt politikas filosofijai, tad Pjatigorska lekcijām ar to visu ir ļoti maz sakara. Uz vārdu “filosofija” neviens līdz šim autortiesības nav izņēmis.Taču smagi kļūdīsies tie, kas cerēs no Pjatigorska grāmatas iegūt kādu priekšstatu par mūsdienu politikas filosofiju kā filosofisku disciplīnu kopumā. Šī grāmata ietver humanitāri plaši izglītota postpadomju intelektuāļa brīvus pārspriedumus par tēmu: “kas varētu būt politikas filosofija, ja es pēkšņi izdomātu ar to nodarboties”. Taču faktiski tā ir tāda kā intelektuāla mājražošana, kuras produktus vispatīkamāk ir baudīt pie alus glāzes, nevis kādās zinātniskās institūcijās.Pjatigorskis gan ir pazīstams orientālists; taču viņa pārdomas par politikas filosofiju norisinās tikai viņa paša mazdārziņā ārpus šās nozares konteksta."
http://www.satori.lv/raksts/2938