Vispār jau Šlāpina gadījums, i.e. saruna par viņa atbildību diezgan labi raksturo mūsu 'eliti'. Pats Šlāpins nolīdis, šķiet, nevis tāpēc, ka piepeši sajuta atbildību, bet gan - ak tu diesniņ tētiņ, izrādās, ka nav universāli mīlēts un gudrības etalons, izrādās, ka viņš arī var pateikt ko muļķīgu un nevis tikai Ella Fūrmane.

Kamēr vieni uzstājas doma laukumā vai kur citur ar patētiskām runām pret valdību, tikmēr dažs labs aiz stūra to stutē.
Vakarā draugi satiekas pie vīna glāzes un sarunā ko nu kurš ir izdarījis. Viens, redz, foršā revolūcijā ir piedalījies, otrs PM kādu runiņu pret šo 'revolūciju' uzšņāpis. Iedzer vīniņu, pienāk trešais, kas ir PM biroja vadītājs. Parunā, ka vispār jau ir dažādi uzskati, varētu jau pakritizēt, bet draudzība ta dārgāka. A tie, kas pa doma laukumu vai kur citur vazājās - tie, šķiet, tā arī ir palikuši kā fons dažu labu spēlītēm 'revolūcija'.

Kā parādījās kritiski komentāri, tā šie paši vīniņu dzērāji satraucās. Un ne jau par kaut kādu taisnību, bet gan vnk. 'svešie' sit 'mūsējos'. Kritika taču ir viņu monopols.