10 March 2009 @ 02:54 pm
Kad es raudāju....  
Šodien nesteidzīgi pāršķirstīju Rilkes vēstules. Līdz beidzot vienā no viņa vēstulēm nejauši uzmanību piesaistīja izteikums, ka viņš nemaz netaisās doties pie analītiķa. (1912.24.01) Jo alternatīva starp viņa ķermeņa apgulšanos uz dīvāna pie analītiķa un 'apguldināt vārdus', norādīja uz dilemmu starp 'tīro rakstību' un 'iespējami neproduktīvu dzīvi'. Šie izteikumi vēstulē bija saistīti ar to, ka Salome vēlējās pierunāt Rilki doties pie Freida uz analīzes seansiem. Iesākumā Rilke bija ļoti šaubīgs un brīdi pat ticēja, ka psihoanalīze varētu viņam palīdzēt pārvarēt esošos kompleksus. Taču beigu beigās tomēr atteicās no psihoanalīzes seansa. Kaut kad vēlāk viņš bija personiski saticis Freidu, taču izvairījās runāt par saviem kompleksiem.

Pēc pirmās savstarpējās tikšanās, Rilke vispār mēģināja izvairīties no viņa sabiedrības.

Neticu, ka Nīče varētu parakstīties uz psihoanalīzi. Ja nu vienīgi tāpēc, lai vēlāk varētu to izkritizētu no pancākm ārā.

Lasīt Jalomu ir jāpiedāvā braindead cilvēkiem.
 
 
( Post a new comment )
[info]antons_v on March 10th, 2009 - 08:03 pm
Es neesmu nekāds Nīčes skolārs, lai apgalvotu, ka mana apjēga par viņa fišku ir tā adekvātākā, tāpēc man arī rodas dažādi jautājumi. Toties tu, anoņimka, piederi pie tiem "patiesajiem zinātājiem", tāpēc tev jau apriori ir taisnība.
(Reply) (Parent) (Link)