Ai, tur nav ko runāt. Neviens no šitiem banku jefiņiem neuzņemsies nekādu atbildību, tāpat kā to nedarīs valdība. Visi tikai dirsīs virsū klientiem/elektorātam, tipa, a ko jūs mums ļāvāt visu sačakarēt. Varējāt, tipa, būt gudrāki, praktiskāki. Nē, nu bļaģ kaut kāds.

Un tomēr es palikšu pie tā, ka vismaz formāli ir jāmāca kaut kāda biznesa ētikas izpratne - vai to ņems par pilnu vai nē, tas ir cits jautājums. (Citātdi - arī mediķiem nebūtu jāmāca med. ētika, jo, redz, tāpat neņems vērā un rullēs pa vecam). Ieguvums būtu ļoti vienkāršs - vismaz miglainā atmiņu līmenī saprastu, ka morālā atbildība ir kas sarežģītāks nekā 'kā šodien jūtos un - vai man tas liekas vai neliekas ok'. Turklāt apskaties kā citzemēs banku darbinieki reaģē uz ievārītajiem sūdiem. Tikai viens no daudzajiem piemēriem: Barclays chief executive John Varley says sorry for banks crisis (http://www.telegraph.co.uk/finance/newsbysector/epic/barc/4571960/Barclays-chief-executive-John-Varley-says-sorry-for-banks-crisis.html). Šādas pašas atvainošanās bija ne tikai GB, bet arī Īrijā, USA un citur. Bet šeit?

Labi, ir jāmāca, es jau nestrīdos. Un panākt atvainošanos ir pirmais solis tam, lai cilvēkiem sāktu veidoties atbildības apziņa kaut vai publiskās komunikācijas līmenī. Jo atvainoties nozīmē parādīt, ka tev ir par ko justies vainīgam un tu tāds arī jūties.