Patiesībā es vienmēr esmu bijusi slinka uz grāmatu lasīšanu. Arī bernībā. "Staburaga bērnus" man vecmāmiņa lasīja priekšā, jo pašai bija ārprātīgi garlaicīgi ko tādu lasīt. Tad es atceros, kā es nopriecājos, ka pa TV rādīja filmu "Punktiņa un Antons", līdz ar to man likās, ka grāmatu nav vajadzīgs lasīt, ja jau tak filmu būšu redzējusi.

Tagad man žēl, ka neesmu lasīju daudz populārās bērnu grāmatas, kuras it kā katrs bērns ir kaut vienu reizi mūžā lasījis.

Pašlaik ir 12,5 h, kopš pamodos, tāpēc nav brīnums, ka nu nemaz nenāk miegs. Pa dienu, protams, nekas sakarīgs netika izdarīts. Nezinu kā, bet es pagūstu visu dienu izniekot, nosēžot pie datora, mēģinot skatīties smagu drāmu, tad pārejot uz multfilmu, tad uz Madonnas koncertu. Lai arī varbūt nav īpaši sievšķīgi tādi muskuļi, asinsvadi uz rokām, bet man patīk. Tāpēc es izmisīgi pa dienu taisīju presītes, cilāju savas sarkanās hantelītes. Es pat neko daudz neēdu.
Bet kāda jēga bija neēst, ja tagad naktī to visu kompensēju ar šokolādi, vīnogām, sēklām un daudz ko citu.

Pa dienu piedāvāju mātei kopīgi aizbraukt uz "Alfu". "Alfā" es atcerējos, kāpēc man nepatīk ar viņu nekur iet. Būs man atkal mācība. Tā nu man te sanāca taupīt naudu, ja "Alfā" nopirku kārtējo grāmateli + sagribējās ko nelaicīgu palasīt un nopirku pirmo reizi žurnālu "Mistika". Žurnālu pirku vāciņa un noformējuma dēļ, kā arī man piesaistīja raksts Ēdīsim pēc horoskopa, jo man tak baigie sapņi!

Vakarā jauki parunāju caur MSN ar 2 cilvēkiem. Viens kārtējo reizi stāstīja par savu besi, bet man tas nenogurdina, jo vismaz kaut ko runā ar mani. Par otra sarunu es sākumā, protams, biju baigi priecīga, bet tad kā vienmēr panesās: aizvainotības, valmieras ( no manas puses), ak vīrieši, vīrieši.. pff.. Nu bet neko, katram savs!

Tagad ķeršos pie savām hantelītēm un pēcāk pie žurnāla.

Kā man tracina, ka dažiem ārkārtīgi patīk tas, kas man riebās, riebjas un vienmēr riebsies!

Tagad tik krāt un krāt naudiņu. Ja viss izdosies, es vēlos janvārī nopirkt fotoaparātu, lai to varētu izmantot martā braucienam uz Itāliju. Bet man kā vienmēr uztrauc jautājums: cik ilgi es vēl strādāšu tur, kur strādāju.

Je, beidzot mājās! Paldies illumine par uzaicinājumu. Tiešām patika vakars!

Kā es gribētu iespert starp kājām katram "varonim ar olām", kas transportos sēž kā pasaules varenie. Turklāt vakar viens tāds "varonis" mani brutāli pagrūda, lai varētu iestutēt savu pakaļu lopu vagonā (22. trolejbusā).

Aizgulējos tad, kad to nevajadzēja.

Kā es dievinu šādu laiku, jo īpaši tas tīk maniem matiem! Es saprotu, ka tas robežojas ar paranoju, bet visi skatās uz maniem matiem. Varbūt ne visi, bet daudzi. Nu un ko es varu padarīt, ja viņi 100% mitrumā dzīvo savu dzīvi, ja viņi TIK traki saskruļļojas. Žēl, ka man nepiestāvētu pavisam īsi mati - tad būtu kā aitai.Papildu vēl galva - sešstūris!

Tad vēl patīkami, ka zābakus es nekad nenopirkšu. Visi vienādi, visi vienādi gari. Jā, jā, smuki gari, bet man nevajag tik traki garus. Smuki uz papēžiem -'' skat, kāda es slaika, gara, smuka'' - bet man nevajag. Un pensionāru varianti man arī kaut kā neiet pie sirds, tik praktiska vēl neesmu.

Vai tik es nesāku saslimt..

Tomēr labāk man patīk kontaktēties ar krievu tautības klientiem. Viņi gandrīz vienmēr ir laipni un patīkami, ko es nevarētu teikt par latviešiem.

Nu jau sāku fiziski izjust miega badu. Acis palēnām sāk asarot, galvā kaut kas spiež, kas noteikti nav smadzenes. Vēl tik pāris rēķini un tad - atā atā, došos mājup.

O, atcerējos! Atpakaļceļā jāieskrien Rimi un jānotriec nauda dzīvnieciskām vēlmēm - jānopērk vīnogas.

Kā man tracina, ka pirmā doma pamostoties - DARBS!! Es probu prom. Vispār vakarā jāpārskata savs cv.

Tad es šodien sapratu - ja es tiktu iekš zilā ekrāna es tur toč' būtu resna kā govs.

Majās, beidzot mājās. Koncerts bija tīri jauks. Bet neskatpties uz visu šovu utt, man tomēr patika labāk pagājušās vasaras Kosheen dažas dziesmas dzīvajā. Bet visas tās dejotājas un pati pink ar muskuļoto augumu atkal manī atmodināja sparu kaut ko vairāk fiziski darboties. It kā jau tas ir reāli, tas būtu tas, ko es noteikti varētu sasniegt. Tur nevajag perfektu domāšanu, perfektu spriešanas spēju, tikai cītigu darbu pašam ar sevi. Bet slinkums..

Ātri, ātri prom šīs 5 dienas!!!!

Šodien tāds ideālais laiks. Tad nu arī sanāca paklaiņot pa Rīgu un Vecrīgu. No paša rīta biju J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā/dzīvoklī. Protams, nekās īpašs tur nebija. Bet interesants fakts, ka R. Blaumanis tāds "bling-bling" puisis bijis. Neskatoties uz to, ka nedzīvojisbaigajā pārticībā, vienu naudas dāvinājumu par noveli "Nāves ēnā" viņš izlietojis uz lāča kažoka iegādi.

Pēc tam pastaigājām pa veikaliem - tik daudz  ko gribas, bet nē es krāju naudu. Bet vispār es gribu ceļojumā!!

Šodien atkal notika Britu apskate iekš ss.lv. Nē, nu it kā varētu atlikt pa 20 ls. Bet man tā gribas fotoaprātu, jau esmu noskatījusi. Hmm, varētu atlikt pa 50 ls mēnesī, ja sanāks. Kā arī sakostiem zobiem jāstrādā, kamēr neizmet!  Ja labi grib, ja atradīšu pa kādiem 180 Ls, tad varbūt varētu arī ziemā nopirkt.

Bet no citas puses.. Man nav ko ziemā vilkt ne mugurā, ne kājās. Zābaku pirkšnu es varētu atlikt, turpināšu 4. sezonu.

 Un mani kaķis 100% nemīlēs, kaut arī es būšu viņu PIRKUSI. Fotoaparāts vienmēr būs uzticīgs. Turklāt man tie zilie nu nemaz nepatīk. Vot, strīpainie...

Es negribu, negribu domāt par darbu. Bet nesanāk.

Hmm, ir nepieklājīgi necelt klausuli klientam, kas zvana 21:28?

Es tagad varētu kā mazs bērns apkrist gar zemi, raudāt un sities ar galvu pret grīdu. Kliegt: "Negribu, negribu pirmdienu!" Un vispār  tagad rudenī/ ziemā iestājas kaut kāds depresīvais laiks. It kā jau man patīk šie gadalaiki. Nenormāli ir noriebies, ka nemāku saglabāt esošās draudzības un veidot jaunas. Pati esmu vainīga, bet gribas, lai visi apkārējie justos vainīgi un ļoti slikti dēļ tā, ka man ir slikti, dēļ tā, ka veido šo slikto noskaņojumu. Maitas, ne?